mīlestība nav cilvēktiesības.mīlestība nav necilvēcība.

Tas viss tiešām ir drausmīgi,drausmīgi sekli.
Un jūtos,kā galvai ādu nobrāzusi un pilnas acis ar smiltīm zem ūdens dabūjusi.
Pati vainīga.
Nav ko nirt valim upē.
Labi,ka nelēcu no krasta(kā cilvēks,kam tādas tiesības).
Tomēr vaļi mirst.vaļi mirst.un vaļiem nospļauties par cilvēktiesībām.
Vai kaut viens no cilvēkiem,kas sacīs,ka mīlestība ir cilvēktiesības,pirms nomiršanas būs uzzinājis,kas patiesībā ir mīlestība?tāds ir smagais jautājums.
Vai kaku maisiņi un skaļās balsis,aizvērtās acis,mutes un ausis būs devušas liecību?tas ir smagais jautājums.
Patiesība(kas pēc definīcijas-IEKLAUSIETIES-var būt tikai viena)jau no taa visa nemainīsies.
Tikai ticu,ka debesīs katram pašam būs jaatbild par SEVI.
Kāpēc arvien jāuzķeras uz šī āķa,ka gribam otru perfektu redzēt,bet sev arvien esam radoši izdomāt visādus attaisnojumus,kāpēc tādi neesam?
Ticu,ka cilveeks savas tiesības zaudēja jau pirms krietna laiciņa.Tad,kad Ādams un Ieva vēl dzīvoja.Jā,man arī dažreiz liekas netaisnīgi tas.Esmu bijusi tik nikna,tik nikna uz saviem vecākiem,kā pūķis,es jums teikšu.
Un cilvēkiem,kuriem bērnībā ir bijusi jāpiedzīvo nepārprotama vardarbība...es spēju saprast no tā tik daudz,ka nav brīnums,ka cilvēks tad meklē tik pat radikālu ceļu,kā šāda vardarbība,lai nekad,ne pie kādiem apstākļiem vairs nebūtu jāpiedzīvo.Es arī noteikti tāpat darītu.Un varbūt arī esmu darījusi.
Tomēr manos spēkos nav izmainīt tikai dažus faktus:
-piedzimšanu;
-nomiršanu.
=>iespaidīgi,ne?vai tomēr nē?tas,ka tikai divi fakti.
Es tikai gribētu,lai cilvēki dziļāk sāk domāt par sevi,un runā par dziļo sevī.
Un piedod,meklējot izlīgumu ar savu tuvāko(to,kam vajadzīga palīdzība),pirms došanās pie Dieva.
Tas seklums,tā virspusība,tā visa jaukšana kopā...uzdzen izmisumu un nodara tik daudz ļauna.