bet ko? ko darīt šāda veida situācijā??

pēdējā laikā daudz tiek runāts par Ziemeļvalstu ģimnāziju, par meiteni, kas spiesta pamest skolu ... Pati esmu bijusi šāda veida situācijā, bet labi, ka nebiju viena, bez drauga pleca, uz kura vajadzības gadījumā var arī paraudāt. diemžēl šī meitene bija un IR viena. lai nu kā, pirms aptuveni gada arī manā skolā, manā klasē, AR MANI UN MANU DRAUDZENI notika aptuveni tas pats- klase sašķēlās- mēs abas un pārējās meitenes. zēni bija manā pusē, teica, ka viss būšot labi, tomēr aizstāvēt mani un manu draudzeni viņiem necēlās rokas. žēl, bet nu ... starpcitu, gribat zināt iemeslu, kāpēc tas tā notika??? tāpēc, ka kāda meitene, sauksim viņu par kristīni, pateica tām citām, ka es un mana draudzene viņas aprunājot. viņa uz mums par kaut ko, vēl tagad nezinu par ko, bija un varbūt ir vēl tagad apvainojusies, tāpēc, lai sadraudzētos ar tām citām, kļūtu par viņu uzticības personu, viņa nolēma mūs apmelot- jā apmelot, jo neko tamlīdzīgu ne es, ne mana draudzene nebijām teikušas. lai nu kā, viņas centās mūs piespiest uz kautiņu [tas notika pag gadā- gāju 7. klasē], mēs izvairījāmies... bēgt nebija kur- mēs ieslēdzāmies skolas 3. stāvā- mazo bērnu gaitenī- meiteņu tualetē. turpat netālu atradās mūsu klases audzinātājas kabinets, cerējām, ka viņa vēl ir skolā, ka dzirdēsim viņu nākam, ka viņa mūs paglābs... tualetē nosēdējām aptuveni stundu, varbūt pat vairāk- bija jau aptuveni 15.30. zinājām- skolotāja skolā ir līdz aptuveni 16.00.
vairs neatceros kāpēc, bet mēs domājām, ka klases meitenēm jau būs apnicis gaidīt, un izgājām arā. pie skolas ieejas mūs gaidīja aptuveni puse no viņām- 6, ja nemaldos, un vēl 2 man nepazīstamas krievu izcelsmes meitenes. pat nevaru aprakstīt tās sajūtas- man bija TIK ļoti bail, pat īsti nezinu kāpēc, jo no tā, ka mani kāda no viņām varētu iepļaukāt vai kā tā, man bail nebija. laikam jau baidījos no tā, ko rāda filmās- cietsirdīga izrēķināšānās, kas beidzas reanimācijā vai pat vēl ļaunāk... nu tādos brīžos gribot vai negribot mēs visu mēdzam pārspīlēt. atceros tikai, ka mani pāris reizes iedunkāja un viss. negāju mājās- zināju, ka mamma pamanīs, ka kaut kas nav labi. baidījos no tā, tāpēc gāju pie draudzenes uz mājām- viņa dzīvo tur pat netālu. man tas emocionāli bija ļoti sāpīgi, jo man bija licies, ka viena no tām meitenēm ir mana draudzene, es viņu ļoti cienīju- biju gatava par viņu krist un celties, un atkal krist...
tā bija diena, nē- tās bija dienas, kad sabruka visa mana pasaule. viss izzuda! viss! pēc šī notikuma esmu ļoti, ĻOTI mainījusies.
nākamā diena bija pēdējā diena, ja nemaldos, pirms pavasara brīvlaika, un man bija iespēja neiet uz skolu. un tomēr- es gāju, lai parādītu- man nav bail. ar draudzeni taisnā ceļā no garderobes devāmies uz kafejnīcu, kur viņas mūs atrada... atceros, ka man trīcēja rokas- viņas bija tik agresīvi noskaņotas, viņu bija TIK daudz! knapi turējos, lai neraudātu- knapi. mēs abas centāmies viena otru uzmundrināt, centāmies sasmīdināt- nu izdarīt da jeb ko, lai tikai nebūtu jāraud. viņas domājā, ka aprunājam viņas, ka smejamies par viņām ... un tas bija tas ļaunākais ...
mums izdevās aizmukt līdz sociālā pedagoga kabinetam. diemžēl durvis bija slēgtas. nu ko- jāskrien pie klases audzinātājas. tur notikušo neaizmirsīšu NEKAD- viņas sāka runāt pirmās, mūs apzīmējot necenzētiem vārdien. viņas bija vairāk kā 10, mēs- 2. nu PILLLLNĪGI LŌĢISKI, KA KLASES AUDZINĀTĀJA TICĒJA VIŅĀM UZ VĀRDA.
sāku raudāt- asaras bira pašas no sevis... uzzināju, ka sociālais pedagogs ir blakus kabinetā izgāju ārā, lai pagaidītu, bet nevarēju nostāvēt- likās, ka esmu TIK bezspēcīga! apsēdos uz zemes un raudāju, vienkārši raudāju... klases audzinātāja aizgāja pēc sociālā pedagoga, bet viņas!... VIŅAS vienkārši stāvēja un smējās. dzirdēju viņu smieklus, sevišķi kristīnes un meitenes, ko biju aplami uzskatījusi par godīgu cilvēku, par savu draudzeni... tas bija kā sitiens zem jostasvietas, trūka elpas, asaras bira, UN es pat sāku ticēt, ka tiešām esmu viņas aprunājusi.... sāku ticēt visam, ko viņas teica.
aizgājām uz sociālā pedagoga kabinetu. vēl arvien klases audzinātāja bija viņu pusē, par laimi- sociālā pedagoģe atbalstīja mūs. viss tika it kā izrunāts un tā... nu daudz maz.
tagad atkal jūtu, ka briest kas līdzīgs. šķiet viņām tas sagādā prieku. par laimi es zinu- šoreiz mūs aizstāvēs, ja būs tāda nepieciešamība, arī klases zēni. turklāt- VISI. savā ziņā esmu priecīga, ka tā. bet nevēlos, lai tas viss atkārtotos... bet KĀ lai to novēš???
starpcitu, mana mamma par to pat nenojauš. man bija, vēl arvien IR kauns par to, ka nespēju kontrolēt situāciju, kauns un pat BAIL atzīt, ka viss tik tālu aizgājis, ka tā noticis. esmu, tā teikt, LABAIS bērns. priekšzīmīgā meitenīte, par kuru saviem bērniem atgādina visas mātes, minot kā piemēru. un kā gan es to varēju sagraut? un- ja nu arī viņa, gluži kā klases audzinātāja, noticētu viņām, nevis man???
lai nu kā, gribēju tikai jautāt- kā rīkoties, lai novērstu šāda veida situācijas? un- ko darīt, ja jau esi tajā visā ievilkts?
man ir bail- tas viss var atkārtoties, jo man šķiet- viņām tas sagādā prieku ...