Ziedojumi. Kam, kādēļ un vai vispār vajag?

Apmeklējot lielveikalus novēroju, ka aizvien izplatītāka mode ir izvietot dažādas ziedojumu kastītes. Šad tad, kad nu ir kāds santīms pie rokas labprāt arī to iemetu šajā kārbiņā, jo kamēr pārdevēja rēķina summu apmaksai, ir brīdis to izdarīt.

Viss ir skaistāk kā varētu domāt. Pēdējās reizes lielveikalu ziedojumu urnās aiz vien vairāk redzu 5Ls un lielāka cipara naudas zīmes, kas nozīmē to, ka cilvēkiem nav žēl un tie tiešām ziedo. Saprotams ir tas, ka tagad ir 5Ls vērta nauda kādreiz bija 2Ls monētas izskatā. Bet tomēr. Priecē, ka šāda ziedojumu vākšana nes manāmus rezultātus.

Es ticu mūžsenai patiesībai - santīmu nekrāsi, pie lata netiksi. Gluži tas pats ir ar ziedojumiem, santīms pie santīma un lats maciņā tiek tiem, kam to ļoti vajag. Līdz ar šo aizdomājos par ziedojumiem kā tādiem.

Ubagi - alkoholu mīloši parazīti vai dzīves pabērni?
Ubagiem un uz ielas sēdošajiem naudu nedodu tik pat kā nemaz. Pie tā lielā mērā vainīgi viņi paši. Ja liela daļa ubagu neizskatītos tik nodzērušies, tad varbūt arī iedotu kādu latu. Taču barot viņus ar spirtu - nē, paldies.

Zinu cilvēkus, kuri naudas došanu ubagiem uzskata par lutināšanu, tas itkā neļauj viņiem pašiem saņemties un darīt ko lietas labā, jo sēdēt un gaidīt, kad visu pienes klāt ir vieglāk (ja viņš nav invalīds utml). Daļēji šai domai piekrītu, taču ir grūti izvērtēt kurā gadījumā ubagam nauda tik tiešām ir vajadzīga un kurā nē.

Īpašu riebumu izraisa tie, kas uz ielas izvilkuši veselu zoo dārzu, suņus, kaķus un bērnus. Piedevām labi var just, ka neba tur viņi arī dzīvo, tas ir tikai emocionālākas noskaņas radīšanai garāmgājējiem. Tātad sanāk, ubags - melis. Bet meļi esam mēs visi…

Darbs uz ielas - ielu mākslinieki, mūziķi, cirks
Savādāk ir ar ielu muzikantiem, tiem gan mēdzu atmest kādu santīmu, jo tad tomēr ir sajūta, ka cilvēks strādā un, ja strādā – tātad grib nopelnīt.

Te atkal jāsaka Bet. Tie jaunieši, kas melnā ģērbušies Vecrīgā starp Hansabanku un Latvijas Balzama bodīti regulāri ķērc un uzmācās prasot naudu, manī uzticību neraisa. Atkal pie vainas ir alkohols. Redzot viņus vieglā reibumā vai starp dziesmām iemalkojot alu, pilnīgi nemaz neraisās vēlme tādiem dot naudu. Alkoholismu es neatbalstu.

Cita lieta ir tādi kā saksfonists Imants Skuja, kuram tas ir darbs un, lai arī viņš daļu noteikti ziedo tālāk savai baznīcai (sektai?), tomēr tādam ir prieks dot. Cilvēks ar pieredzi, daudziem bērniem un gaišu pieeju dzīvei.

Savukārt, dažādi cirka mākslinieki pagaidām, vismaz Rīgā, nav īpaši izplatīta parādība. Lai gan vēlētos. Ārzemēs tā ir pilnīgi cita, izkopta kultūra, kura Latvijā nav iestrādāta. Dāžādu svētku laikā pie mums ciemojas ārzemju ielu mākslinieki, kas attiecīgi gūst lielu piekrišanu no skatītājiem.

Neprasa, bet dodam
Iespējams, es jaucu kopā dažādas lietas - ziedojumi labdarībai, ubagi un ielu mākslinieki. Taču pamatā tam nav nozīmes, jo kopīgs ir tas, ka visiem trim manis nosauktajiem naudas došana ir labas gribas izvēle. Un kā ir ar tevi? Mēdz ziedot labdarībai, ubagiem un citiem, kas prasa naudu? Varbūt esi viens no tiem, kas prasa?