Vīzija par Rīgu. Jo tālāk, jo trakāk.
|
"Rīga nekad nebūs gatava..." nodomāja Šlesers, palūkojoties uz savu bankas kontu. Nu jau kādu laiku Sarkangalvīte un Vilks kļuvuši par Rīgas mēru un vicemēru. Nav jau nekāds noslēpums, ka dižķibeles iespaidā, cilvēki sajūk prātā - ievēl jeb ielaiž savā aitu aplokā gan vilkus, gan lāčus un tamlīdzīgus zvēriņus. Te var vilkt paralēles ar viduslaiku buboņu mēra epidēmiju. Tā vietā, lai vēdinātu telpas, cilvēki burtiski ielaida sevī nāvi. Ļaužu pulki masveidā apmeklēja krogus, un pirts vietā - prieka namus. Tas jau nebija nekas slikts! Cilvēki taču priecājās!
Visbeidzot Renesanse skāra arī attālāko pasaules nostūri - mūsu Rīgu. Kā nekā - ar savu pieprasījumu miesaskārie ļaudis radīja tūkstošiem jaunu darbavietu. Kā nekad agrāk izklaides industrija sāka plaukt un zelt. Parkos tika ierīkoti baroņa Ķirsoņa Lidojošie lustūži, uz Zaķu salas, līdzās Latvijas Televīzijai, tika uzsliets vērienīgs Kazinonis, kur izklaidējās krievu onkuļi, un 11. Novembra Krastmala tika pārveidota par kuģu piestātni britu tūristiem. Tādā veidā mainījās arī svētku kalendārs un 11. novembra Lāčplēša diena pārstāja savu monolītnacionālo eksistenci un kļuva par Lāčmīļa dienu (krievu lāča). Laika gaitā uz Krastmalas ūdens tika uzceltas kapejnīcas, veikaļi, plaša profila SPA centrs, kuru ikgadēji, Jaunā KrastmalViļņa ietvaros, apmeklēja Krievijas ķeizariene A. Pugačule ar savu meitiņu K. Orbakaiti. Pugačule pat izteica vēlmi pēc nāves tikt kremēta Krastmalas jaunuzceltājā krematorijā, kura tika būvēta pēc visiem Eiropas un Maskavas standartiem. Krematorijas iniciators bija kāds Jura Videnieka kungs, kuram piederēja 80% Krastmalas akciju. Rīgas rātskungi pat neizsludināja konkursu par Krastmalas apbūvi, jo viennozīmīgi atbalstīja lēmumu būvēt krematoriju. Kā komentēja sociālsarkandemokrātiskās apvienības Sarkanais Centrs līdere Sarkangalvīte "Laikā, kad valstī ir krīze, pieaug sociāli trūcīgo cilvēku skaits. Pieaug neapmierinātība un sociālā spriedze. Cilvēki nezin kur griezties pēc palīdzības, tāpēc krematorija ir iespēja gan palīdzēt grūtībās nonākušiem cilvēkiem, gan ietaupīt līdzekļus valsts budžetā."
Sarkangalvīte, pati būdama liberāla alkoholiķe, gribēja dalīties savos priekos ar tautu un izdeva rīkojumu tirgot alkoholu arī pēc pulkstens desmitiem. Tauta bija pārlaimīga no šāda lēmuma, jo sevišķi Rīgas sarkangalvīšu kopiena. Beidzot tika pārdēvēta politiski jaunajam laikam neatbilstošā Džohara Dūdieviņa iela par diženā latvju bāleliņa Arvīda Pelšes ielu. Tā kā viesi no Krievijas jutās nelāgi braucot pa Brīvības ielu - Sarkangalvīte nāca pretī investētājiem no Krievzemes, un Brīvības iela tika pārcelta uz Zolitūdi. Tā ieguva jaunu nosaukumu - Sarkano lukturu iela. Luksaforos tagad dega tikai sarkanā gaisma. Pēc Sarkanā Centra nejaušā aicinājuma pilsētas iedzīvotājiem izteikt pretenzijas pret monolītnacionālo Mildu ar trim zvaigznēm, tā tika pārdēvēta par Mildoslavu un trešajai zvaigznei tika pievienota ceturtā - tā izbeidzot gadiem ilgo sarkangalvīšu kopienas diskrimināciju. Lieki teikt, ka tika atjaunotas arī Gardas meiteņu izpostītās sarkangalvīšu skolas, kurās mācības tagad notika valsts valodā - sarkangalvīšu valodā. Protams, bāleliņu valoda arī netika aizmirsta. Tai, līdzās latgaļu un lībiešu valodai, tika piešķirts kultūrvēsturiskās valodas statuss. To panāca valsts prezidente Tatjana Ždanoka. Līdz ar to tika piepildīts Globas pareģojums par Zatlera ēbrejaino pēcteci. Tiesa ilgi prezidentes kundzei nesanāca priecāties. Krievzemes ķīniešiem sāka trūkt aramzemes, un tie jau klauvēja pie Latišijas namdurvīm. Lai kā Tatjana centās izliekamies nedzirdam klauvējienus, apķērīgie un mazie ķīnieši sāka līst iekšā pa durvju spraugu, kā rezultātā sarkangalvītes tika asimilētas vai arī apēstas. Ps. Tika izķerti arī visi Rīgas suņi. Beigas ir patiesi laimīgas, jo piepildijās Sarkangalvītes pirmsnāves (Sarkangalvīti pagatavoja ķīniešu restorānā) pēdējā vēlme - Rīga kļuva austrumnieciskāka.
Visbeidzot Renesanse skāra arī attālāko pasaules nostūri - mūsu Rīgu. Kā nekā - ar savu pieprasījumu miesaskārie ļaudis radīja tūkstošiem jaunu darbavietu. Kā nekad agrāk izklaides industrija sāka plaukt un zelt. Parkos tika ierīkoti baroņa Ķirsoņa Lidojošie lustūži, uz Zaķu salas, līdzās Latvijas Televīzijai, tika uzsliets vērienīgs Kazinonis, kur izklaidējās krievu onkuļi, un 11. Novembra Krastmala tika pārveidota par kuģu piestātni britu tūristiem. Tādā veidā mainījās arī svētku kalendārs un 11. novembra Lāčplēša diena pārstāja savu monolītnacionālo eksistenci un kļuva par Lāčmīļa dienu (krievu lāča). Laika gaitā uz Krastmalas ūdens tika uzceltas kapejnīcas, veikaļi, plaša profila SPA centrs, kuru ikgadēji, Jaunā KrastmalViļņa ietvaros, apmeklēja Krievijas ķeizariene A. Pugačule ar savu meitiņu K. Orbakaiti. Pugačule pat izteica vēlmi pēc nāves tikt kremēta Krastmalas jaunuzceltājā krematorijā, kura tika būvēta pēc visiem Eiropas un Maskavas standartiem. Krematorijas iniciators bija kāds Jura Videnieka kungs, kuram piederēja 80% Krastmalas akciju. Rīgas rātskungi pat neizsludināja konkursu par Krastmalas apbūvi, jo viennozīmīgi atbalstīja lēmumu būvēt krematoriju. Kā komentēja sociālsarkandemokrātiskās apvienības Sarkanais Centrs līdere Sarkangalvīte "Laikā, kad valstī ir krīze, pieaug sociāli trūcīgo cilvēku skaits. Pieaug neapmierinātība un sociālā spriedze. Cilvēki nezin kur griezties pēc palīdzības, tāpēc krematorija ir iespēja gan palīdzēt grūtībās nonākušiem cilvēkiem, gan ietaupīt līdzekļus valsts budžetā."
Sarkangalvīte, pati būdama liberāla alkoholiķe, gribēja dalīties savos priekos ar tautu un izdeva rīkojumu tirgot alkoholu arī pēc pulkstens desmitiem. Tauta bija pārlaimīga no šāda lēmuma, jo sevišķi Rīgas sarkangalvīšu kopiena. Beidzot tika pārdēvēta politiski jaunajam laikam neatbilstošā Džohara Dūdieviņa iela par diženā latvju bāleliņa Arvīda Pelšes ielu. Tā kā viesi no Krievijas jutās nelāgi braucot pa Brīvības ielu - Sarkangalvīte nāca pretī investētājiem no Krievzemes, un Brīvības iela tika pārcelta uz Zolitūdi. Tā ieguva jaunu nosaukumu - Sarkano lukturu iela. Luksaforos tagad dega tikai sarkanā gaisma. Pēc Sarkanā Centra nejaušā aicinājuma pilsētas iedzīvotājiem izteikt pretenzijas pret monolītnacionālo Mildu ar trim zvaigznēm, tā tika pārdēvēta par Mildoslavu un trešajai zvaigznei tika pievienota ceturtā - tā izbeidzot gadiem ilgo sarkangalvīšu kopienas diskrimināciju. Lieki teikt, ka tika atjaunotas arī Gardas meiteņu izpostītās sarkangalvīšu skolas, kurās mācības tagad notika valsts valodā - sarkangalvīšu valodā. Protams, bāleliņu valoda arī netika aizmirsta. Tai, līdzās latgaļu un lībiešu valodai, tika piešķirts kultūrvēsturiskās valodas statuss. To panāca valsts prezidente Tatjana Ždanoka. Līdz ar to tika piepildīts Globas pareģojums par Zatlera ēbrejaino pēcteci. Tiesa ilgi prezidentes kundzei nesanāca priecāties. Krievzemes ķīniešiem sāka trūkt aramzemes, un tie jau klauvēja pie Latišijas namdurvīm. Lai kā Tatjana centās izliekamies nedzirdam klauvējienus, apķērīgie un mazie ķīnieši sāka līst iekšā pa durvju spraugu, kā rezultātā sarkangalvītes tika asimilētas vai arī apēstas. Ps. Tika izķerti arī visi Rīgas suņi. Beigas ir patiesi laimīgas, jo piepildijās Sarkangalvītes pirmsnāves (Sarkangalvīti pagatavoja ķīniešu restorānā) pēdējā vēlme - Rīga kļuva austrumnieciskāka.
Sarkangalvīte un Vilks
Pievienot komentāru
Komentē kā lietotājs
atbildēt