Visiem alu!

Nesen iedzēru alu. Agrāk nedzēru, tēloju dāmu vai tml., neviens jau neticēs, ka man vienkārši negaršoja. Tas notika jaunā prezidenta inaugurācijas dienā. Alus vienkārši bija uz galda, un nekā cita uz galda nebija. Bija karsts, alus — vēss, iedzēru malciņu un bija ļoti patīkama sajūta. Līdz šai dienai esmu to vēl vairākas reizes atkārtojusi. Es šobrīd dzeru alu. Principā.

Nemānīsim sevi, nav iespējams vienkārši iedzert alu. Alus ir kods. Ja cilvēks var no sirds pateikt, ka "nav nekā labāka par aukstu aliņu pēc pirts", viņš nepazudīs nekādos apstākļos. Tā ir atzīšanās, kurai pateicoties, viscaur ieziedusies ar kristīgajā pasaulē populārāko sociālo lubrikantu (tādu vārdu man iemācīja, kad vēl mācījos reklāmas aģentūrā), ieslīdu veselā vienkāršību slavinošā kultūrā, kam ir pašai savas domubiedru brālības, sava atraugāšanās tradīcija, portāli, klosteri, festivāli un dziesmu kompilācijas.

Nav iespējams arī vienkārši nedzert alu. Alus noliegums paģēr noteiktu izteiksmi — "nekāda alus manā dzīvē, man alus negaršo, rūgts, fui, smird" utml. — ir vienāds ar "man principā ir vieglāk paiet uz augstiem papēžiem nekā zemiem". Kaut kāda necilvēcīga un nomācoša sterilitāte. Tikko uzzināju, ka Īslandē ūdens esot pārāk tīrs, tāpēc alus tur vispār nerūgstot. Alus darīšanai tur izmantojot iepriekšējā alus sasmērēto ūdeni, un tā arvien uz atpakaļu (kurš Iemetejs Īslandei atnesa pirmo alu?). To, ka alus sanāk tikai no netīra ūdens, noteikti zināja arī senie latvieši, kas par alus dzīvnieku izvēlēja sesku, bet ūdeni nes viņa kalps krupis. Mans viedoklis par krupjiem šajā ziņā atšķiras, man krupis patīk un žēl, atgādina samtu vai ādu uz elkoņa vasarā, es krupi sasmērētu ar roku krēmu, tomēr tradicionāli krupis riebīgs (un no zirnekļa bailes). Noteikti ir domāts tā, ka viņš, nomūrējies ar visādām zemēm un apaudzis ekzēmām, arī nes to netīro ūdeni, no kura smirdīgajam seskam sanāk alus.

Ja vīnā ir patiesība, tad alus ir tai pretējs — ne jau nu meli, bet totāls plebejisms. Tomēr, ko tu darītu, ja vienu dienu izsludinātu pasākumu, kur beidzot visu pasaka, kā patiesībā ir, un patiesība tev ieskatītos acīs un konkrēti pateiktu — zināt, jums tas viss ir no alus.

Vai tu varētu teikt — jā, okei? bez jebkādiem "bet"? Vai tev pietiktu tam pazemības? Atzīt visu līdz šim glorificēto un nopietni ņemto sevi par alus dzeršanas rezultātu. Īpaši tādas jomas kā mākslu, dzeju utt.?

Man lika aizdomāties mani emuāru draugi iekš klab.lv, kas pēdējā laikā kļuvuši tādi domīgi. Cilvēks, kurš raksta, kaut vai dienasgrāmatu, laikam nekad nebeidz koķetēt ar patiesības ideju. S., kam nesen piedzima bērniņš, raksta — "tas ir savs bērns, kas liek ticēt, ka laime ir svarīgāka nekā jēga un patiesība" (klausies, s., es nekādā ziņā neironizēju!). Bet u. saka: "mans dzīves mērķis/sūtība ir apdolbīties. nupat to sapratu, pierakstīju." Var apdolbīties ar bērniņu, var apdolbīties ar alu.

Alus atzīšana bez jebkādiem "bet" varētu būt ekvivalents kristiešu grēkatziņai "visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības". Alus kā ateistiska alternatīva iedomības profilaksei. Viss, ko tu dari, ir dolbīšanās ar laimi, tevī nav potenciāla patiesībai. Patiesība vienmēr paliek ārpusē, un labāk gan apkaunēties, pirms augstprātīgi ziņot, ka tevi interesē, piemēram, vienīgi dzeja, filozofija, patiesība vai Dievs, jo, līdzko šie vārdi sastopas ar alus putām tavas virslūpas apmatojumā, tie kļūst par tāda "dzīves dzērāja" muldēšanu (tas nekas, ja jūs nedzerat), par tā saukto wishful thinking, jo tevi interesē tikai dolbīties, un tas ir novērojams, ja uz sevi reāli paskatās. Alus vara pār tevi nav salaužama, un varbūt tev arī to nemaz negribas. Patiesība nav atrodama, tā var atrast tevi un apžēloties. Paņemt lidmašīnā; Ēdene, iespējams, ir kaut kur uz Īslandes galu. Tā jau man likās, tā jau man likās.

Sorry, ja pārlieku smalkas saistības. Tagad visiem alu. Lai jūs nepamanītu, ka tas viss man ir no alus.