Vēstures spēlēšana uz skatuves un ekrānā
|
Pagājušajā nedēļā apmeklēju vietu, kur 1918.gada 18.novembrī tika dibināta Latvijas valsts, lai noskatītos pretrunīgi vērtēto izrādi "Vadonis". Biju nopircis lētāko biļeti, garā auguma dēļ visu izrādes laiku sēdēju iespiests starp šaurajām sēdvietu rindām kaut kur balkona beigās, tomēr skatuvi un tur notiekošo redzēt varēja itin labi (diemžēl vai par laimi).
Uz izrādi gāju 2 iemeslu dēļ - pirmkārt, ne katru gadu Latvijā tiek iestudēts vai uzfilmēts kaut kas tāds, kas pretendē uz vēsturiska darba statusu. Tāpēc, lai arī iepriekš lasītās recenzijas pārsvarā bija iznīcinošas, uz izrādi tomēr nolēmu aiziet (līdzīgi kā pirms pāris gadiem noskatījos "Rīgas sargus"). Secinājumi par izrādi radās jau tās laikā (pēc tās kaut ko pārdomāt vairs nešķita vajadzīgi, jo uz kādām pārdomām gan var vedināt emocionāli tukšs, sintētisks un līdz mielēm banāls kases gabals?) un, lai arī tie nebija tik kājām mīdoši kā vairums recenziju (tas, manuprāt, vienkārši tāpēc, ka tukšs darbs ar prastu, skolas teātra pulciņa cienīgu libretu un kaut kur jau vairākkārtīgi atražotu un pārražotu mūziku, vienkārši nevar izraisīt sašutumu), radās pārdomas par latviešu spēju vispār sarakstīt, iestudēt un/vai uzfilmēt darbus par mūsu Latvijas un tautas vēsturi.
Ja paskatās uz to kopainu, kas radusies pēdējos gados, manuprāt bažas ir visnotaļ pamatotas. Proti, vispirms mums bija valsts atbalstīts kases gabals par 1940.gada okupācijas tēmu - Ēķa/Graubas filma "Baiga vasara". Lai arī darbs, manuprāt, daudz labāks par sintētiskajiem "Rīgas sargiem" gan aktierspēles, gan scenārija un režijas ziņā, tad mēģinājums samest 10 ēdienu sastāvdaļas vienā mikserī, ir diezgan jūtams."Rīgas sargi", savukārt, vispār izcēlās ar ļoti pamatīgu vēsturisko "neprecizitāti" (prātā nāk aina uz tilta ar Kārli Ulmani, kurš kopā ar "Lāčplēsi" Mārtiņu iedzer šņabi, lai gan ir zināms, ka Ulmanis principā bija alkohola nelietotājs) un līdzīgi savā tukšumā darbojas arī Liepiņa/Dimitera "Vadonis".
Vai tiešām tikai uz to vien esam spējīgi? Radīt banālas klišejas (kuras šeit šobrīd pat nemēģināšu uzskatīt, jo jau krietns kritiķu pulciņš to ir uzskatījis par vajadzīgu darīt), turot tautu par "aitu baru", kuriem skaidri jāparāda "vienīgais pareizais ceļš" (pārfrāzējot Liepiņa/Dimitera bēdīgi slaveno saraksti)? Un pats galvenais jautājums - vai tiešām šādi darbi jāatbalsta valstij un tās fondiem (tiesa gan, ņemot vērā, ka sevi diskreditējušais Valsts Kultūrkapitāla fonds veikli ik gadu "atbrīvojas" no desmitiem tūkstošu latu, dalot tos "savējo" projektiem, tas nav nekāds pārsteigums)?
No otras puses, korekti atzīmēt, ka nav jau tā, ka par mūsu vēsturi nebūtu arī kvalitatīvu darbu, vien žēl, ka tie ir un paliek izņēmuma gadījumi. Tāds izņēmums ir lieliskā LTV videofilma "Likteņa līdumnieki", kas par spīti finansiālo resursu trūkumam (acīm redzot viņiem nebija "savējo" attiecīgajās instancēs), ir līdz šim labākais TV darbs, kas jebkad uzņemts par mūsu vēsturi. Līdzīgs piemērs ir emocionāli bagātā JRT aktiera V.Daudziņa monoizrāde "Vectēvs", kura pie teātra skatītājiem nonāca š.g. pirmajā pusē.
Jāatceras, ka mēs nevaram atļauties uzņemt vēsturiskus darbus ik gadu, kā to var darīt (un dara) lielās nācījas. Tieši tāpēc arī klaja vēstures falsifikācija ar atrunu "tas ir mākslas darbs" vai banalitātes par prieku "tautai", nav un nevar būt pieņemamas sastāvdaļas darbiem par vēsturiskām tēmām, ja to tapšanā izmantoti valsts līdzekļi.
/fragments no "Likteņa līdumniekiem"/
Uz izrādi gāju 2 iemeslu dēļ - pirmkārt, ne katru gadu Latvijā tiek iestudēts vai uzfilmēts kaut kas tāds, kas pretendē uz vēsturiska darba statusu. Tāpēc, lai arī iepriekš lasītās recenzijas pārsvarā bija iznīcinošas, uz izrādi tomēr nolēmu aiziet (līdzīgi kā pirms pāris gadiem noskatījos "Rīgas sargus"). Secinājumi par izrādi radās jau tās laikā (pēc tās kaut ko pārdomāt vairs nešķita vajadzīgi, jo uz kādām pārdomām gan var vedināt emocionāli tukšs, sintētisks un līdz mielēm banāls kases gabals?) un, lai arī tie nebija tik kājām mīdoši kā vairums recenziju (tas, manuprāt, vienkārši tāpēc, ka tukšs darbs ar prastu, skolas teātra pulciņa cienīgu libretu un kaut kur jau vairākkārtīgi atražotu un pārražotu mūziku, vienkārši nevar izraisīt sašutumu), radās pārdomas par latviešu spēju vispār sarakstīt, iestudēt un/vai uzfilmēt darbus par mūsu Latvijas un tautas vēsturi.
Ja paskatās uz to kopainu, kas radusies pēdējos gados, manuprāt bažas ir visnotaļ pamatotas. Proti, vispirms mums bija valsts atbalstīts kases gabals par 1940.gada okupācijas tēmu - Ēķa/Graubas filma "Baiga vasara". Lai arī darbs, manuprāt, daudz labāks par sintētiskajiem "Rīgas sargiem" gan aktierspēles, gan scenārija un režijas ziņā, tad mēģinājums samest 10 ēdienu sastāvdaļas vienā mikserī, ir diezgan jūtams."Rīgas sargi", savukārt, vispār izcēlās ar ļoti pamatīgu vēsturisko "neprecizitāti" (prātā nāk aina uz tilta ar Kārli Ulmani, kurš kopā ar "Lāčplēsi" Mārtiņu iedzer šņabi, lai gan ir zināms, ka Ulmanis principā bija alkohola nelietotājs) un līdzīgi savā tukšumā darbojas arī Liepiņa/Dimitera "Vadonis".
Vai tiešām tikai uz to vien esam spējīgi? Radīt banālas klišejas (kuras šeit šobrīd pat nemēģināšu uzskatīt, jo jau krietns kritiķu pulciņš to ir uzskatījis par vajadzīgu darīt), turot tautu par "aitu baru", kuriem skaidri jāparāda "vienīgais pareizais ceļš" (pārfrāzējot Liepiņa/Dimitera bēdīgi slaveno saraksti)? Un pats galvenais jautājums - vai tiešām šādi darbi jāatbalsta valstij un tās fondiem (tiesa gan, ņemot vērā, ka sevi diskreditējušais Valsts Kultūrkapitāla fonds veikli ik gadu "atbrīvojas" no desmitiem tūkstošu latu, dalot tos "savējo" projektiem, tas nav nekāds pārsteigums)?
No otras puses, korekti atzīmēt, ka nav jau tā, ka par mūsu vēsturi nebūtu arī kvalitatīvu darbu, vien žēl, ka tie ir un paliek izņēmuma gadījumi. Tāds izņēmums ir lieliskā LTV videofilma "Likteņa līdumnieki", kas par spīti finansiālo resursu trūkumam (acīm redzot viņiem nebija "savējo" attiecīgajās instancēs), ir līdz šim labākais TV darbs, kas jebkad uzņemts par mūsu vēsturi. Līdzīgs piemērs ir emocionāli bagātā JRT aktiera V.Daudziņa monoizrāde "Vectēvs", kura pie teātra skatītājiem nonāca š.g. pirmajā pusē.
Jāatceras, ka mēs nevaram atļauties uzņemt vēsturiskus darbus ik gadu, kā to var darīt (un dara) lielās nācījas. Tieši tāpēc arī klaja vēstures falsifikācija ar atrunu "tas ir mākslas darbs" vai banalitātes par prieku "tautai", nav un nevar būt pieņemamas sastāvdaļas darbiem par vēsturiskām tēmām, ja to tapšanā izmantoti valsts līdzekļi.
/fragments no "Likteņa līdumniekiem"/
Pievienot komentāru
Komentē kā lietotājs