Vairāk kā skumji... (Dziesmu svētku sakarā)

A.Šlesers esot nonācis līdz atziņai, ka latviešu Dziesmu svētki var būt laba prece,
ar ko mēs varam iziet pasaulē. «Lai tad mēs esam dziedošā un dancojošā tauta ne
tikai savā klubiņā un dziedot tikai sev, bet lai to redz arī pasaule,» laikrakstam
"Diena" teica A.Šlesers. Pēc viņa domām, mums vajadzīgi pasākumi, kas var
piesaistīt cilvēkus. Pie tam visi grib dziedāt un dejot. Tādēļ nu Latvijas tautumeitas un
tautudēli ir jauna izaicinājuma priekšā - dejot svētkos katru gadu.
Protams, ka nu atbildīgas personas tiksies un ļoti atbildīgi spriedīs par šo ģeniālo
priekšlikumu. Presē tiks sacelta pieklājīga ažiotāža un notiks visvisādas publiskas
izrādīšanās - Dziesmu svētki taču bija un būs visas tautas lieta. Bet...!
Ja arī šī ideja jelkad tiktu īstenota, ieguvēji (kā vienmēr) būtu biļešu spekulanti, jo
nav pat mazāko cerību, ka kādam radīsies vēlēšanās mūžīgo biļešu trūkuma
problēmu novērst. Šlesera variantā tas jau būs īsts komercpasākums ar visām
izrietošajām sekām.
Un - ja jau Dziesmu un Deju svētki tiek pārvērsti par komercpasākumu, tad,
lūdzu, gādājiet beidzot par atalgojumu arī svētku galvenajiem varoņiem - dejotājiem
un dziedātājiem. Pēc mana prāta, rēķins vienam vidējam deju (vai kora) kolektīvam
būtu tāds, ka (pareizinot to ar kopējo kolektīvu skaitu), tiktu aizbaidīti gandrīz visi 50
minētie japāņi, kuru prātos virmo doma par mūsu nacionālā lepnuma iepazīšanu un
baudīšanu.
Jādomā gan, ka šī A.Šlesera ideja paliks mūsu atmiņā tikai kā radošās domas
kuriozs. Izmantojot gadījumu, vēlos izteikt arī priekšlikumu, kas tirgus sabiedrībā
varbūt gan skanēs mazliet arhaiski, taču izriet no manas pārliecības, ka apspriežamais
kultūras pasākums patiešām ir īsti tautas svētki un tādi arī paliks. Un, proti: Dziesmu
un Deju svētku biļetes pārdošanā nelaist vispār. Jo pat pirmskolniekam ir skaidrs, ka
to nekad nepietiks - vienkārši mūsu stadionos un lielajā estrādē nav tik daudz vietu.
Par aksiomu pieņemot, ka svētki ir svētki vispirms mums pašiem, biļetes ir
sadalāmas pa pašvaldībām, ņemot vērā deju kolektīvu vai koru skaitu, kas piedalās
svētkos. Vai un cik godīgi tās tiks sadalītas tālāk, lai paliek katra vietējā lēmēja
sirdsapziņas jautājums. Tad mums visiem (tai skaitā ministriem) nebūs jāplāta rokas
un jārausta pleci par faktu, ka atkal visa biļetes nokļuvušas vispirms pie
spekulantiem. Citādi tagad iznāk, ka radiem un draugiem, kas arī daudzējādā ziņā
dalībniekus ir atbalstījuši, jāpiemaksā starpniecības nauda, lai klātienē baudītu paši
savus svētkus. Godīgi sakot, atgriežoties pie šīs tēmas, arvien kļūst kauns par
izveidojušos [ne]kārtību.