Vai mums vajag savu Nirnbergu?

Pirms kāda laika publiskajā telpā izskanēja doma par varas un sabiedrības “izlīgumu”. Ja ar “varu” galvenokārt saprotam tās personas, kuras aizvadīto 20 gadu laikā ilgtermiņā (tieši vai pastarpināti) bijušas pie valsts stūres un no tā guvušas nepelnītu materiālo labumu, tad “izlīguma” piedāvājums ir pārsteidzīgi maiga situācijas risinājuma iespēja.
Izlīgt var tikai ar tiem, kas, pirmkārt, ir gatavi to darīt un kuru vārdam var ticēt. Diez vai “valdošo” jeb “varas” aprindās atradīsim daudz šādu cilvēku. Taču risinājums ir vajadzīgs. Tas, kas aizvadīto 20 gadu laikā ir noticis ar Latvijas valsti un latviešu tautu, nav vienkārši norakstāms un to nedrīkst aizmirst, radot precedentu, ka par saviem darbiem jāatbild tikai mazākajiem, ne lielākajiem “kretīniem”.
Nirnbergas prāva ir pasaulē labi zināms notikums, kas risinājās pēc 2. Pasaules beigām un kurā tiesāja sabrukušā Vācijas nacistu režīma “varoņus”. Daudzi gan apšauba procesa jēgu, piemēram, tāpēc, ka tajā dalību kā kara uzvarētājs ņēma vēl šaušalīgāks monstrs par nacistiem – Padomju savienība ar Staļinu priekšgalā, kuriem pašiem būtu bijis jāstāv tiesas priekšā.
Taču neraugoties uz nepilnībām, vismaz daļa vainīgo, kas atbildīgi par lielāko postu cilvēces vēsturē, tika sodīti. Citiem vārdiem sakot - iznīcinošs režīms bija kritis, tika apzināti par to atbildīgie un šie cilvēki tika sodīti.
Protams, varbūt ir mazliet neprātīgi mūsu situāciju pielīdzināt 2. Pasaules kara beigām un Nirnbergas gadījumam. Taču Latvijas valsts, kopš tā ir atguvusi neatkarību, kopā ar latviešu tautu ir vesta tādā purva biezoknī (lieki atgādināt, ka šodien mūsu situācija ir sliktākā no 3 Baltijas valstīm), ka diez vai to varam norakstīt uz “kapitālisma pieredzi” un citām blēņām.
Kaut kad ir jānoslēdzas lišķības, apjukuma un ļaunprātības posmam. 20 gadi ir bijis pietiekami ilgs laiks, lai mēs redzētu, kas var notikt ar valsti, ja ļauj varu tiem, kam Latvija neko nenozīmē. Kad šis posms noslēgsies (cerams, ka tas notiks pēc iespējas ātrāk), mums ir jāpieprasa pilna atbildība no visiem, kas nav rīkojušies tautas interesēs – sākot ar nepilnīgā priHvatizācijas likuma autoriem un ieviesējiem, beidzot ar tiem, kas apmaiņā pret “ēzeļa ausīm” atdeva Krievijai Abreni, uzbūvēja dārgāko tiltu pasaulē, nemaz nerunājot par Jūrmalgeitas, Digitālgeitas un citu valsts mēroga afēru darboņiem.