Vai dzīve nav brīnišķīga?

Braucu tramvajā. Vienā pusē zivju paviljons, otrā kanāls. Pirms kanāla marga, uz kuras lieliem burtiem krieviski uzkrāsots: „Jūlija, es tevi mīlu, un tu man esi vajadzīga!”

* * *

Tramvajā uz priekšējiem sēdekļiem sēž divi skolnieciņi. Lielām smagām skolas somām. Laikam kāda 3. klasīte. Iekāpj padzīvojis vīrietis un nostājas blakus. Nu gan sāksies cirks! Bet nekā – skolnieciņi piedāvā apsēsties vīrietim. Vīrietis ir tā šokēts, ka cenšas atrunāties, bet skolnieciņi jau ir abi piecēlušies un runā par ko citu. Apbrīnojami!

* * *

Imantā esot urlas. Arī būvē jaunas mājas. Arī ceļus pie tām būvē. Eju pa tādu tikko noasfaltētu ceļu gar daudzstāvu māju. Uz ceļa ar krītu milzīgiem burtiem, vismaz 2 metrus augstiem krieviski rakstīts – „Ira, es tevi mīlu!”. Nez kurā stāvā dzīvo šī Ira… Un nez cik cilvēki gribētu būt viņas vietā…

* * *

Vecrīgā, netālu no Galerijas Centrs bija maksas tualete, kuru gan neviens sevi cienošs panks neizmanto – pačurā turpat aiz celtnieku būdiņas. Pie celtnieku būdiņas ir improvizēts soliņš – dēlis uzlikts uz diviem ķieģeļiem. Un virs soliņa pie celtnieku būdiņas ir zīmīte piesprausta, kuras teksts ir apmēram šāds: „Atsaucies, skaistā meitene! Šajā vietā mēs ar tevi satikāmies, bet diemžēl es neatceros tavu vārdu, jo bijām stipri iedzēruši. Pazvani man, lūdzu, pa tel. nr. ….”

* * *

Eju garām Pēterbaznīcai – tur kur ir Jāņa sēta. Pie baznīcas apstādījumiem ir piebraukusi smagā mašīna ar cisternu. Mašīna no padomju laikiem – līdzīga tai, kuras var redzēt padomju filmās, kurās pārvadāja pienu vai zivis. Turpat pie mašīnas ir mašīnas vadītājs – vīrietis ap 50 gadiem, kurš arī izskatās izkāpis no tiem pašiem gadiem, kad tādas mašīnas bija redzamas uz ielām. Neskuvies, ar cepurīti ar nadziņu un nosauļotu, vēja appūstu seju. Smaidot un nesteidzoties viņš laista izkaltušos apstādījumus. Var redzēt, ka viņam šis darbs sagādā prieku. Uzminot manas domas kāds jaunietis ar profesionālu fotokameru jau bildē šo mirkli.

* * *

Esmu jūrmalā. Garkalnē – tur ir mazāk cilvēku, kā citur pierīgā, jo ir kāds gabaliņš ko paiet kājām līdz jūrai. Lasu grāmatu izgūlies smiltīs. Garām paiet četri jaunieši pļāpādami. Divas meitenes un divi puiši. Viena meitene gan atpaliek. Otra meitene pēkšņi strauji maina virzienu, pasniedzas pēc tukšas plastmasas pudeles smiltīs un ieliek kulītē. Arī otra meitene, neskatoties uz to, ka atpaliek, aiziet sānus un savāc svešus atkritumus. Un pēc brīža tas atkārtojas. Meitenes, kāpēc jūs to darāt? Ne jau tāpēc, ka tas ir jūsu pienākums, jo tad jūs vāktu pilnīgi visus atkritumus, bet jūs savācat tikai tos, kas ir jums gandrīz pa ceļam. Ne jau tāpēc, lai būtu tīrs. Tas nav labs iemesls. Ja tas būtu iemesls, tad uz pasaules nebūtu netīrības. Vai tiešām sevis pēc? Izrādās, ka ir arī tādi cilvēki… Visu ceļu uz mājām es priecīgi smaidīju pie sevis.

* * *

- Es tikai nesen atgriezos no Īrijas.
- Cik ilgi biji tur?
- Gads un daži mēneši.
- Tad jau te viss ir mainījies, ne?
- Jā, ir, bet es tikai dažas dienas esmu te.
- Atpakaļ vēl gribās braukt?
- Jā, gribās… Bet mājās ir labāk. Varbūt vienīgi paciemoties…
Atliek tikai piekrist.