Vai "The Soviet Story" ir populistiska propaganda

Es, tātad, noskatījos "The Soviet Story", ar visu diskusiju, kas ievadīja filmu. Studijā kopā ar Gintu Grūbi bija gan filmas režisors Edvīns Šnore, gan vēsturnieks Antonijs Zunda un vēsturnieks Gustavs Strenga, kurš gan tiešraidē, gan arī iepriekš savā blogā filmu nosauc par propagandu un pārmet tai "lētu populismu".

Biju jau sagatavojusies uz to ļaunāko - uz nekvalitatīvu un neticamu mazā cilvēka sazvērestības teoriju, tomēr filma pozitīvi pārsteidza. Šķiet, Gustavs Strenga nav redzējis ne "ZeitGeistmovie", nedz citas līdzīgas filmas, kuras mēģina nevis pārsteigt ar kvalitāti vai toleranci, bet sasniegt savu mērķi - pārliecināt, rosināt domāšanu, mainīt pasauli. Tieši tāda, ne lielāka un ne mazāka, ir Šnores ambīcija, kuru viņš neslēpj nevienu brīdi, savu "sāpi" piesakot jau pašā filmas sākumā, un drīzāk būtu viņam jāpauž cieņa par to, cik korekti viņš to ir darījis, cik rūpīgi vācis faktus un cik maz tomēr gruzī ar savu viedokli - ļaujot faktiem runāt pašiem par sevi.

Objektīvs nav nekas un neviens, vai tad nu būs jāatgādina šī ābeces patiesība. Katras ziņu sižets un vēstures grāmata ir propaganda, kas uzspiež interpretāciju. Atsaukšanās uz tiešiem avotiem ir augstākais, ko mēs spējam darīt objektivitātes labā, un to arī Šnore savā filmā godprātīgi dara.

"The Soviet Story" ir ļoti svarīga un vērtīga filma. Man ir nācies gana daudz saskarties ar tā saukto eiropiešu, jo īpaši vāciešu, politisko viedokli, un varu apliecināt, ka tieši filmā skartās problemātikas ziņā tas ir patiešām bezcerīgs. Katra saruna, kur jūs mēģināsiet aizrādīt, ka komunisms bija tikpat briesmīgs kā nacisms, beigsies ar strīdu un, iespējams, pat raudāšanu.

Patiesībā, situācija ir vēl briesmīgāka. Kamēr jūs paudīsiet viedokli, ka komunisms bija tikpat slikts kā nacisms, jūs tiksiet uzskatīts par margināli un trešās pasaules iemītnieku, kura sirds (lasi: modernās cilvēktiesību vērtības) ir nepilnīgi attīstīta un kura godīgums vēl nav sasniedzis āriešu rases līmeni. Kamēr jūs uzskatīsiet, ka ir normāli Latvijā dzīvojošajiem krieviem nedot pilsonību un iet gājienos 16. martā, jūs joprojām būsiet no kalniešu cilts, kas, runājot filmas vārdiem, "atpalikusi attīstībā par diviem līmeņiem".

Apgrozoties tajā sabiedrībā, nebūt nav grūti saprast to virzienu, kurā mums ir "jāaug", lai mēs kļūtu pilnvērtīgi - nekonkrētības virzienā. Jo viss konkrētais ir pārāk agresīvs un vecmodīgs. Un šeit es nerunāju tikai par vēstures un politikas interpretāciju, bet arī sabiedriskas komunicēšanas kodiem un pat prozu un dzeju.

Man ļoti patika franču vēsturnieces filmā teiktais, ka nacisms balstījās nepareizā bioloģijā, bet komunisms balstījās nepareizā socioloģijā, tomēr abi uzsvēra, ka balstās zinātnē. Līdzīgus vārdus varētu teikt arī par to, kam emocionāli šobrīd tic visa Eiropa - tās principi ir balstīti nepareizā vēsturē. Paldies Edvīnam Šnorem, ka viņš tic tam, ka to ir iespējams mainīt un velta tam savu laiku un spēku.