Vai Latviju izpārdos līdz pēdējam?

Nav nekāds noslēpums, ka līdz ar privatizācijas procesiem 90.gados, liela daļa Latvijas vērtību tika pazudinātas vai par smiekla naudu pārgāja ārzemju uzpircēju rokās. Šī krīze var atnest nākamo pārpirkšanas vilni - vēl atlikušā latviešu kapitāla izpārdošanu par ūtrupes cenām.

Banku lobijs (kā arī pašu kredītņēmēju neapdomīgā vēlme gribēt visu uzreiz) un "vienos vārtos" sarakstītie likumi, kas paredz, ka kredītņēmējam var atņemt ne tikai ķīlu, bet arī pārējo (līdz samaksāta būs pilna aizņēmuma summa un procenti), rudenī var iezīmēt visnotaļ bēdīgu ainu, izsoles āmuram nododot gan īpašumus Rīgā, gan lauku saimniecības, kas ņēmušas kredītu attīstībai (viens piemērs ŠEIT).
Valsts ilgtermiņā nesakārtotā politika, tai skaitā atbalsta jautājumos vietējiem uzņēmējiem un lauksaimniekiem, kas gremdē ekonomiku un liek atlaist darbiniekus vai samazināt tiem algas, ir viens no galvenajiem cēloņiem šodienas un rītdienas drūmajām sekām.
Kas notiks tālāk? Vieta (pilsētā vai laukos) diez vai paliks tukša, tikai - vai saimniekot nāks latvieši? Pašlaik izskatās, ka drīzāk tie steidz iegādāties lidmašīnu biļetes uz Īriju, Kanādu vai citām valstīm.
Protams, vaina nekad nav tikai vienā pusē, tāpat varētu domāt, ka zemes taču pietiks visiem, jo mūsu šeit nav tik daudz, taču Latvija ar tās relatīvi mēreno un drošo klimatu (nav dabas katastrofu), varētu būt pievilcīgs galamērķis arī ārzemju investoriem vai individuālajiem imigrantiem.
Apzinoties iespējamo situāciju, pirms vairāk kā 100 gadiem vēl dzīvais princips "latvietis=kalps", vairs nešķiet tikai vēsture, kas nekad neatkārtosies. Var jau būt (tiešām ceru), ka nebūs nemaz tik traki. Ne visiem ir kredīti, ne visi "trekno gadu" iespaidā ir pārsteigušies, taču der atcerēties, ka arī muižkungu valdīšanas laikā, teju katrā pagastā varēja atrast arī pa kādam vairāk vai mazāk turīgam latviešu saimniekiem, taču par kopējo tautas labklājību nevarēja būt ne runas.