Trilleris BTA stilā

Jūs skrienat pa gaiteni, kuram katrās durvīs stāv pa smīnošam, labi paēdušam cilvēkam dārgā uzvalkā, kas rāda ar pirkstu uz nākamajām durvīm, citu gaiteni, jaunu pagriezienu. Ar katru brīdi Jums skriet kļūst grūtāk, jo esat noguris, un reizē tomēr vieglāk, jo katrā posmā šķiraties no nelielas daļas smaguma, ko Jūsu kabatās dod metāla monētu čupiņas. Papīra naudu savākuši jau pirmie smīnētāji... Atgādina kādu asa sižeta filmu? Varbūt. Bet vēl tā ir arī pelēkā ikdiena apdrošināšanas sabiedrībā „BTA”.

Gadu gaitā ir nācies iegriezties tur vairākas reizes, taču iespaids vienmēr viens – nevienam gar Jums nav nekādas daļas, speciālisti labprātāk Jūs neredzētu vispār, tikai izrakstītu automātiskus atteikumus pēc klienta rakstiski iesniegtiem aprakstiem un censtos iesmērēt nākamo polisi. Taču tā jau nav tikai BTA problēma, tāda attieksme pret cilvēku valda visā valstī kopumā, visdažādākajās iestādēs tas ir tāds kā kopējais stils. Tomēr nesen gadījās īpašs gadījums, kuru gribu izcelt un aprakstīt. No citiem to atšķir fakts, ka šoreiz runa bija par klientu ar konkrētu vajadzību – nevis saņemt atlīdzību, bet nopirkt polisi.

Iegriezos BTA, lai nopirktu vislētāko polisi par visparastāko pakalpojumu, un uzrādīju dokumentus. Zināt, radās tāda sajūta, ka speciālists uzreiz pamodās no miega un viņam kā multenē acu zīlīšu vietā parādījās dolāra zīmītes. Dažu minūšu laikā es uzzināju vairākas iespējamās apdrošināšanas cenas, un katras noteikšanai man tika noteiktas papildus pārbaudes, mierinot, lai es tikai neuztraucoties, jo par visu jau nevajadzēs maksāt. No vienas puses, tiešām jau tā ir, bet no otras puses, palika iespaids, ka tādā veidā BTA speciālisti ir iemācīti mēģināt „uzvārīties” uz klientu rēķina.

Šis gadījums uzkurināja manī interesi par šādu metožu pielietošanu praksē, par kurām līdz šim bija dzirdēts tikai baumu līmenī. Pierunāju pāris draugus no dažādiem numuriem pazvanīt un pajautāt par polišu cenām. Liels bija mans pārsteigums, kad izrādījās, ka nosauktie skaitļi nu nepavisam nelīmējas kopā un atšķiras savā starpā dažreiz pat dubultā. Būtībā sanāk, ka BTA ne tikai pilnībā kompensē savus izdevumus uz naivuļu rēķina, bet arī vēl uz to nopelna. Vai tas ir normāli?!

Starp citu, nesaprotu arī, kāpēc BTA tiek pozicionēta kā vienīgā lielā nacionālā apdrošināšanas kompānija. Vienīgais, mārketinga stratēģijas citām iestādēm nav bijušas tik agresīvas kā BTA, taču vai tad tik ļoti būtu mainījusies mūsu vēsturē slavenā latvietiskā pašapziņa, ka mēs pieticību un toleranci tagad vērtējam kā neprofesionalitātes pazīmi?