Teoriju bardaks

Daudzi cilvēki, man pat liekas, ka lielākā daļa savu "domu" balsta uz zinātni vai tā teikt to atziņu čupiņu, ko tā sniedz. Ir dažādas teorijas, citas var pārbaudīt prakstiski, citas nevar vai vēl nevar, citas teorijas ir pretrunā ar citām. Daži cilvēki dažas pieņem, dažas nē - saka, ka "bulšits". Varbūt vēl profesors varētu tā teikt, bet nejau ierindas cilvēks, kam ar kompetenci ir kā ir.

Nesen te tārpeju rakstā kāds Anonīmiķis dikti kritizēja Stīgu un Torsionu teorijas. No akadēmiski augsta ranga ļaudīm ir gan dzirdēts, ka Torsionu teorija esot slidena, bet tas vēl neko nenozīmē. Stīgu teorija savukārt ir stingri matemātiska teorija, kas stāv pāri eksperimentam. Arī relativitātes un kvanu teorijā ir daudz jo daudz trūkumu, kas pēc teorijas definīcijas nozīmē, ka tās ir metamas miskastē. Bet redz, cilvēki saka, ka šīs nu ir tās labās, bet citas tās sliktās, tāpēc, ka praktiski nevarot ar eksperimentu pārbaudīt. Bet zinātniskā teorijā eksperiments ir tikai biežāk lietotā metode, ne vienīgā! Turklāt, kā jau teicu, matemātiski neprecīza. Varu dot daudz piemērus kāpēc.

Par labām un sliktām teorijām runājot un to praktiskumu: profesors Kārlis Podnieks tepat no LU var pierādīt, ka pat absolūti greizas teorijas var praktiski būt pielietojamas un nest kādu labumu, izmantot pat biznesā. Tamdēļ vēl jo vairāk negribas balstīties uz jēdziena - "bet prakstiski taču strādā".

Un ja filozofē dziļāk, tad vispār var aizfilozofēties līdz tam, vai vispār pierādījumam var ticēt, vai tas ir tikai pieņēmums un varbūt, ka vispār vajag pierādīt, ka jāpierāda. Visam ir kaut kādi sākotnēji pieņēmumi, bet tad es tikpat varu teikt, ka tie varbūt nav pareizi, vajag pieņemt citādāk. Kā var cilvēku nosaukt par muļķi, ja viņš domā citādāk, pat ja pavisam nezinātniski. Mēs taču vairs nedzīvojam viduslaikos, kur bija jādomā stingri saskaņā ar baznīcas gribu.

Nu man personīgi tā pārliecība būtu tāda:
1) "pļāpāju" ko gribu, kamēr vien nav ar pierādīts, ka tās ir blēņas. Piemērs: ja muldu par spokiem, tad neviens man nevar pārmest par stulbumu, jo neviens nav pierādījis, ka tādu nav.

2) nav tik labi "pļāpāt" pretī skaidri zināmām vai skaidri pierādītām lietām. Piemērs: ja es filozofētu, ka zeme ir kantaina, tad varbūt drīkstētu mani saukt par stulbu. Bet tikai iespējams!

3) ja es pierādu, ka manas "pļāpas" ir patiesas, tad tās vairs nav tikai pļāpas, bet visiem jāpieņem kā likums!

Pts 1 vairāk attiecinās uz visām tām lietām, kas zinātniski patreiz ne tuvu nav izskaidrojamas, tamdēļ katrs pats var skaidrot kā grib un ticēt kam grib. Ja grib, var atmest, ka neeksistē vispār, bet es tam nepiekrītu.

Pts 3 manuprāt būtu tādas teorijas kā stīgu, brānu utt.

Un runājot par diskusiju no tārpeju raksta, manuprāt, izlīgots cilvēks labprāt konstruktīvi iesaistās, dod savu skatījumu, nenosauc oponentu par muļķi un iztiek bez apvainojumiem. Tur man šķita, ka daudziem komentētājiem tas trūkst, kas liecina par dziļu nekompetenci un tumsonīgu uzticību klasiskai zinātnei. Līdzīgi kā viduslaiku cilvēks baznīcai!

Diskusija ir atvērta...