Svīnijs Tods: Flītstrītas dēmoniskais bārddzinis

Bārddziņa Bendžamina Barkera un viņa skaistās sievas Lūsijas dzīve bija bezrūpīga un mīlestības pilna līdz tam brīdim, kad tiesnesis Tarpins iekāroja Lūsiju un izdarīja tā, lai nabaga bārddzinis tiktu arestēts pēc safabricētas apsūdzības un aizsūtīts izciest sodu tālu prom no Londonas. Pagāja 15 gadi un viņš atgriezās. Viņa vārds vairs nav Bendžamins Barkers, bet Svīnijs Tods un viņu vada aklas atriebības alkas. Atjaunojis savu frizētavu, Tods atsāk tajā sniegt bārddziņa pakalpojumus. Veikla rokas kustība, nozib spožais bārdas nazis un nu jau bijušais klients nonāk pagrabstāvā, kur dēmoniskā bārddziņa draudzene Lovetas jaunkundze gatavo Londonā garšīgākos pīrāgus ar visai specifisku pildījumu. Režisors: Tim Burton

Lomās: Johnny Depp, Helena Bohnam Carter, Alan Rickman, Timothy Spall, Sacha Baron Cohen, Jamie Campbell Bower, Laura Michelle Kelly

forumcinemas reklāmas materiāli



Mūsdienu klasiķa un īpatnēju kulta filmu tēvs Tims Bērtons (Tim Burton) ir radījis jaunu darbu pēc moderna mūzikla motīviem ar sižetu, kas gluži kā radīts Bērtonam.

Ar mūzikliem gan jāatzīst Bērtons līdz šim nav aizrāvies, tomēr šīs filmas vizuālais izskats un stils ir raksturīgs viņa rokrakstam. Titullomā Džonijs Deps (Johnny Depp) - šoreiz jau sesto reizi kopā ar Bērtonu. Tomēr nevarētu teikt, ka šī ir labākā Bērtona filma. Jā, tā ir gluži kā viņa stila paraugs, bet tā nav pielīdzināma tādam meistardarbam kāds bija Eds Vuds (Ed Wood). Svīnijs Tods vizuālās formas ziņā diezgan sasaucas ar tādiem mūsdienu klasikas darbiem kā Edvards Šķērrocis (Edward Scissorhands) un Leģenda par jātnieku bez galvas (Sleepy Hollow) - abās filmās arī galvenajā lomā bija Deps. Tomēr šajā lauciņā jau Bērtons sevi ir piepildījis un neskaitot pāris nianses viņš vairs nespēj parādīt ko jaunu, tāpēc, manuprāt, pēc šīs filmas Bērtonam vajadzētu pieaugt vai vismaz kaut ko mainīt, lai viņš neiesērētu viena šaura stila lauciņā.

Ja vērtē filmu kā vienu atsevišķu lentes rulli nevis kā daļu no Bērtona filmogrāfijas, tad skats jau ir vēl pozitīvāks. Jau pats filmas vizuālais noformējums, ieturētais tumšais stils, kā pretstats atmiņu ainām, un vienotās krāsas un tērpi spēj apburt un ieraut filmas iekšējā pasaulē. Un, protams, filmas pamats - mūzikls (kas visticamāk lielākajai daļai publikas (arī man) pirms tam bija nezināms) ir ļoti labskanīgs un prasmīgi savienots ar vizuālo materiālu un uznests uz ekrāna. Filma būtībā aizgrāba ar savu spēcīgo morāli, kas skaidra taps tikai pašā noslēgumā, bet tā daudz ko liek apdomāt un rada filmas pēcgaršu. Stāsts par aklo atriebību un mīlestību - par cilvēka visdziļākajām instinktīvajām jūtām.

Runājot par Džoniju Depu un nomināciju OSCAR - protams, viņš bija fantastisks un nospēlēt tādu lomu tik skarbi un ticami ir māksla. Atļaušos gan teikt, ka viņš pelnīti nesaņēma balvu, jo šī vēl nebija viņa loma un iespējams uz to viņš ir ceļā, jo aktieriski Deps šajā filmā sevi neizšāva par 100 %.

Daudzi filmai pārmet bezjēdzīgo slaktēšanu, tomēr atļaušos tam oponēt, jo tas tiek parādīts kā kas negatīvs, nevis kā skaista varoņa atriebība. Skatoties visu kopumā ar beigām, tajās viss ir saprotams un visa šī slaktēšana ir tas, kas atklāj filmas vēstījumu. Tomēr, šai filmai vecuma ierobežojums patiešām ir vitāli nepieciešams, jo neattīstīta pokemona prāts īsti varētu nesaprast visu mesidžu un loģiku, bet gan redzēt brango slaktēšanu kā kaut ko krutu. Un jaunākajai auditorijai, tas patiesi varētu radīt sliktu iespaidu. Šī filma ir domāta nobriedušai un domājošai psihei.

Un īpaši prasmīgi Bērtons attēlo šo slepkavību neīstumu. Jo filmas asinis ir tik sintētiskā un pat uzjautrinošā krāsā, ka tas viss uzreiz rada simbolisma un sirreālisma pieskaņu. Svīnijā Todā cilvēki nemirst pa īstam, un tas viss ir attēlots tik speciāli un fascinējoši neīsti. Nav mēģināts panākt līķu ticamības efekts un tas ir pat oriģināls un atšķirīgs pluss.

Iespējams gan filmai pietrūka kāds īpašs piesitiens, jo nepameta sajūta, ka tas ir tikai mūzikla ekranizējums. Līdzīgi bija arī ar neseno Operas spoka (Phantom of the Opera) ekranizāciju. Galvenais uzsvars bija tikai uz mūziku un to kā sakombinēt dziesmas ekrānā. Nav mēģināts nekas papildināt vai taisīt filmu kā ko jaunu izmantojot mūzikla bāzi. Ja būtu redzēts Svīnijs Tods skatuves variants, iespaids par filmu noteikti būtu bālāks.


Stilīga bērtoniska filma ar ideālu vizuālo vidi un muzikālo noformējumu. Deps turpina pārliecināt uz ekrāniem, tomēr filma nav Bērtona dižākais gara darbs. Svīnijs Tods šokē ar izcilu stāstu un Bērtons to visu ir pratis uzfilmēt ar jēgu un saturu...

Vērtējums: 4/5