Sveiciens visiem, kas uz 2riteņiem.

Cik žēl, ka daudzi vēl iesprostoti metāla un plastmasas kārbās un nezin, kā kārtām un slāņiem mainās dažnedažādas smaržas (nesen pļauta zāle, jasmīnu ziedi, ūdens, picērija, meitene pēc dušas, puķu pārdevējas, dīzelis, lielā un mazā miskaste un vienkāršī vējš) braucot ātrāk un lēnāk pa Skanstes ielu, visiem vējiem svilpojot lejā pa Vagonu ielas pārvadu nemaz ne lēnāk par vienu otru auto, kāds ir prieks, kad vējš no muguras un kā jācīnās, kad pretī, cik interesanti ir katru rītu satikt vienus un tos pašus pretimbraucējus un nācējus, un jau sajust viņus kā senus paziņas, cik aizraujoši ir vērot katru sīko detaļu, kas kļuvusi ceļā pazīstama un mainās līdzi atmosfērai, gaismām un gadalaikiem. Bet varbūt arī labi, jo citādi viņi visi mestos uz 2riteņiem un pārpildītu ielas – kādas tad vairs smaržas un noskaņas tādā burzmā. Bet te nav Ķīna un pagaidām cēlā vientulībā rets riteņbraucējs aizminās starp pārējo veidu ceļiniekiem. Kritiskā masa vēl nav sasniegta.
P.S.
Kad šorīt, ceļā satiku biezā džemperī tērptu meiteni, kas maijā nāca pretī ģērbusies mētelī un zābakos , nodomāju, ka sezona iet uz beigām, bet laimīgā kārtā bažas kliedēja liels balts kuģis un atka jau nopļauta zālīte Ķīpsalā. Sezona turpinās.