Šveice: iespaidi. Kalni

Kad kāds man lūdz pastāstīt par ceļojumu uz Šveici, no kura nupat atgriezos, man prātā nāk trīs vārdi: kalni, ezeri un... kalni. Tomēr patiesībā iespaidu ir krietni vairāk. Tādēļ tam, kas šajā zemē mani iespaidojis, veltīšu nelielu rakstu sēriju. Tas varētu noderēt man pašai atmiņu sakārtošanai un varbūt arī vēl kādam kā ierosme uz Šveici doties.

Pirmais raksts- par kalniem, kas tik un tā viennozīmīgi ir pirmajā vietā. Slavenie Šveices Alpi ar Materhornu priekšgalā (tiesa, tikai manās asociācijās, nevis ģeogrāfiski) neatstāj vienaldzīgu.

Ja ir iespēja, esot Šveicē, noteikti ir vērts paciemoties dažāda augstuma kalnos. Pirmajā dienā aizceļoju caur Fispu (Visp) uz Cermatu (Zermatt), mazu pilsētiņu Šveices dienvidrietumos, no kurienes tad ar kalnu vilcieniņu uzbraucu Gornergrata (Gornergrat) virsotnē. Šejienes tūrisma infrastruktūra mani, starp citu, patīkami pārsteidza- nekādu grūtību netraucēti tur nokļūt nebija arī cilvēkiem ar kustību traucējumiem- ne vien kalna pakājē, bet arī tā virsotnē izveidotas lēzenas uzbrauktuves. Gornergrata augstums ir ap 3100 metru, un tur izbaudāmi skati ar sniegotām virsotnēm, šļūdoni un netālu esošo Materhornu. Un, lai to pa īstam novērtētu, pašam kalnos jāpabūt- lai gan pievienoju dažas fotogrāfijas, to varenības iespaidu nofotografēt nevar.

Tiem, kas jūtas tam pietiekami stipri, silti iesaku ne vien uzbraukt kalna virsotnē ar kādu no piedāvātajiem, jāatzīst, superērtajiem transporta veidiem (vilciens, citur- trošu vagoniņi), bet noteikti arī pastaigāt pa kādu no dažādu grūtības pakāpju kalnu takām. Sajūtas ir ārkārtīgi atšķirīgas, stāvot starp citiem ļaudīm līdzenā pagalmā kalna galā vai dodoties pa kori no vienas virsotnes uz otru (vismaz nosacītā)vienatnē.

Šis jau ir tas augstums, kurā arī augustā ir sniegs- mīksts, slapjš, asociējas ar sniegavīru velšanu. Acīmredzot to iedomājos ne es vien- kāds uz akmens bija nolicis plaukstas izmēra sniegavīriņu. Ar pikošanos gan neaizrāvāmies, jo kalnos kā jau kalnos- viegli paspert soli par tālu un novelties lejup.

Tomēr arī šādā augstumā, ja uzmanīgi skatās zem kājām, var ievērot ziediņus. Augu valsts ir trūcīga, taču skaista- iespaidam pievienojas arī izbrīns, kā sēkliņas uz kailajām klintīm atradušas, kur iesakņoties. Tiesa, putnu ieraudzījām tikai vienu- tas varēja būt kovārnis, bet tad jājautā kādam ornitologam.

Kādā citā dienā devos caur Lucernu (Luzern) uz Alpnahštadti (Alpnachstadt), no kurienes savukārt ar pasaulē stāvāko kalnu vilcieņu uzbraucu Pilatus kalnā (apm. 2100 m augstumā). Starp citu, noteikti iesaku izmēģināt šeit izveidoto tūrisma maršrutu- t.s. "Zelta apli", proti- no Lucernas uz Alpnahštadti doties ar kuģīti, tālāk uzbraukt kalnā ar vilcieniņu, bet no kalna lejup doties pa otru pusi ar trošu vagoniņiem- dažādība un fantastisku skatu pārbagātība garantēta.

Tomēr Pilatus kalnā skatu netrūkst, lai kā arī tur nokļūtu. No vienas puses- skats uz Alpnahštadti ielejā un kalniem aiz tās, no otras- uz Lucernu. Tiesa gan, te nu sastapos ar kalniem raksturīgo šķērsli- mākoņiem. Kamēr vienā kalna pusē saulīte dāsni apspīdēja ielejas, otrā nevarēja redzēt tālāk par 2 metriem- mākoņi aizsedza skatienu. Tādēļ sevišķu iespaidu man nav par klintī izcirsto eju ar "logiem" uz Lucernas pusi, ja neskaita to, ka tur bija slapjš un drēgns un pie sienām bija izvietotas leģendas par kādu varoni un pūķi. Toties otrā pusē kalna nogāzē izveidota taka, no kuras redzamos skatus varēju izbaudīt pilnā mērā.

Interesanti, ka tur bija pieliktas plāksnītes pie augiem ar to nosaukumiem. Sākumā, kad sāku soļot, man likās, ka zvana ausīs. Tad man pielēca, ka patiešām zvana, bet nevarēju saprast, kas. Pēc tam man pielēca- šveiciešu govis ar zvaniem kaklā- tās bija tik tālu, ka no takas pat nebija redzamas, bet zvanu šķindoņa skanēja pa visu ieleju.

Interesanta bija arī sastapšanās ar divām kalnu kazām- viena no tām stāvēja uz klints pāris metru virs takas, bet otra apmēram tādā pašā attālumā gremoja zāli takas ielejas pusē. Kā otrā tur bija nonākusi, varēju saprast, jo tur nogāze vēl bija salīdzinoši lēzena, taču pirmās ceļus saprast man tā arī neizdevās. Lai nu kā, kad, nenogājusi līdz takas galam, jo līdz vakaram to vienkārši nepaspētu, griezos atpakaļ, kazu tur vairs nebija.

Nezinu, tas jau droši vien no cilvēka atkarīgs, bet man ar kalniem bija tā: jo vairāk tur būts, jo vairāk gribas vēl. Un, kā jau līdzenumu iemītniecei, grūti saprast kalnu pakājē dzīvojošo cilvēku pieradumu: Nu, ir viņi tur. Un viss!