Šveice: iespaidi. Ezeri
|
Jau iepriekš iesākto stāstu par ceļojumu uz Šveici turpinu ar tēmu- ezeri. Jā, otrā lieta tūliņ aiz kalniem, ko Šveicē ir vērts apskatīt, sevišķi tādēļ, ka lielākajos ezeros (piemēram, Cīrihes ezerā) ir kuģīšu satiksme- diegan regulāri braucieni ar iespēju vai nu vienkārši pabraukāties un papriecāties, vai arī mazliet neparastākā veidā veikt ceļu no punkta A uz punktu B- starp citu, tieši šādā nolūkā tos nereti izmanto vietējie. Iespaids- pavisam citāds nekā Latvijā, kur horizonts paslēpjas līdzenos mežos; visapkārt ir pakalni un kalni, bet krastos lepni izslējušās greznas savrupmājas.
Arī vietējo vidū ezeri ir ļoti iecienīti. Ļaudis diezgan aktīvi braukā ne vien ar kuģīšiem, bet arī ar savām laiviņām- kurš makšķerē, kurš burā... Citi savukārt vienkārši pastaigājas gar krastu, sauļojas vai peldas, tiesa gan, pēdējo ne sevišķi daudz. Rodas iespaids, ka Šveices ezers iedzīvotāju uztverē ir kaut kas pa vidu starp ezeru un jūru Latvijā. Ne mazums dzirdēti arī stāsti par šveiciesiem, kas, ieradušies Latvijā, apbrīno mūsu jūrmalu- lai arī nevar sacīt, ka viņu dzimtenē plašu ūdeņu nebūtu, tie nav neko lielāki kā mūsu plašākie, un tādus, kas tiecas līdz apvārsnim, Šveicē neredzēt. Arī plašās Latvijas pludmales šveicietim nešķiet nekas ikdienišķs.
Protams, vēl jau arī mazie kalnu ezeriņi- tos nu nekādi nesalīdzināt ar "kaut kas vidējs starp ezeru un jūru". Bieži tie ir vien dīķa lielumā, un to uzkrītoši zilais vai spilgti zaļais ūdens lieks neparasti tīrs un dzidrs cilvēkam, kas pieradis pie "Latvijas brūnā" ezeru ūdens.
Peldēties gan nesadūšojos, bet ar kuģīšiem izbraukāju divus ezerus- Cīrihes ezeru un Lucernas ezeru. Sajūtas, protams, ļoti patīkamas, tikai- biju ļoti apmierināta, ka nebiju saņēmusies braukt ilgākos reisos- jau 1,5 h ir pilnīgi pietiekami- ja spīd saule, gribas visu laiku sēdēt ārā, nevis zem jumta, un pa pusotru stundu nokarst var paspēt pamatīgi. Ja sales nav, skats uzreiz kļūst mazāk izteiksmīgs un gleznains.
Šveice nav zilo ezeru zeme, bet tos ezerus, kas viņiem ir, izmanto daudz. Un arī tūristiem tiek savs prieciņš :)
Arī vietējo vidū ezeri ir ļoti iecienīti. Ļaudis diezgan aktīvi braukā ne vien ar kuģīšiem, bet arī ar savām laiviņām- kurš makšķerē, kurš burā... Citi savukārt vienkārši pastaigājas gar krastu, sauļojas vai peldas, tiesa gan, pēdējo ne sevišķi daudz. Rodas iespaids, ka Šveices ezers iedzīvotāju uztverē ir kaut kas pa vidu starp ezeru un jūru Latvijā. Ne mazums dzirdēti arī stāsti par šveiciesiem, kas, ieradušies Latvijā, apbrīno mūsu jūrmalu- lai arī nevar sacīt, ka viņu dzimtenē plašu ūdeņu nebūtu, tie nav neko lielāki kā mūsu plašākie, un tādus, kas tiecas līdz apvārsnim, Šveicē neredzēt. Arī plašās Latvijas pludmales šveicietim nešķiet nekas ikdienišķs.
Protams, vēl jau arī mazie kalnu ezeriņi- tos nu nekādi nesalīdzināt ar "kaut kas vidējs starp ezeru un jūru". Bieži tie ir vien dīķa lielumā, un to uzkrītoši zilais vai spilgti zaļais ūdens lieks neparasti tīrs un dzidrs cilvēkam, kas pieradis pie "Latvijas brūnā" ezeru ūdens.
Peldēties gan nesadūšojos, bet ar kuģīšiem izbraukāju divus ezerus- Cīrihes ezeru un Lucernas ezeru. Sajūtas, protams, ļoti patīkamas, tikai- biju ļoti apmierināta, ka nebiju saņēmusies braukt ilgākos reisos- jau 1,5 h ir pilnīgi pietiekami- ja spīd saule, gribas visu laiku sēdēt ārā, nevis zem jumta, un pa pusotru stundu nokarst var paspēt pamatīgi. Ja sales nav, skats uzreiz kļūst mazāk izteiksmīgs un gleznains.
Šveice nav zilo ezeru zeme, bet tos ezerus, kas viņiem ir, izmanto daudz. Un arī tūristiem tiek savs prieciņš :)
Pievienot komentāru
Komentē kā lietotājs
atbildēt