Susura sindroms

Pietiek izmest nelielu līkumu pa tuvīno neiborhudu, lai konstatētu nenormāli hipertrofētu ziedēšanas blīvumu: zied viss – koki, krūmi un zeme. No laukiem ziņo, ka pat biezpiens un citi piena produkti, saistībā ar intensīvo pieneņu ziedēšanu, iegūst dzeltenīgu nokrāsu. Šķiet šogad ziedēšana ir kā 64 zobi kinozvaigznes smaidā. Pie tam viss vienlaikus: kastaņi, ceriņi, ievas un ābeles. Nevaru to izskaidrot citādi, kā ar Susura sindromu – proti pārspīlētā ziedēšana ievada laikmetu, kurā beidzot uzvarēs viss dabiskais, atstājot ēnā tādas mākslīgas lietas, kā dzeja, glezniecība, deja un kino.
Nākotnē ļaudis Latvijā, līdzīgi japāņiem ķiršu ziedēšanas laikā, tā vietā, lai dotos uz izstādi vai koncertu, pulcēsies parkos, mežos un pļavās, lai apbrīnotu floru un faunu.
Mākslas un mūzikas vai sporta skolu vietā, zels un plauks jauno naturālistu pulciņi un dārznieku kopas. Un uz žurnālu vākiem anoreksijas nomocītu modeļu vietu beidzot ieņems veselīgu pilnmiesīgu meiteņu un puišu attēli. Un tie vēl tikai ziediņi.