Spogulis?(par tribīnes identitāti)

Šķiet identitāte formējas. Un tās atslēgvārds ir patēriņš. Ko un kur ēst, kā un kur izklaidēties – tie ir galvenie, ja ne vienīgie temati, ja neskaita politikas jaunumus un atsauces uz atsevišķiem notikumiem mākslā un mūzikā. Tas varbūt arī nav slikti, jo, laikam jau izšķirošais šeit ir nevis temats, bet gan fakts, ka rakstītāji ir „mūsu pašu, savējie” puiši-meitenes, kam nekad nav laika un kas pauž „mazā cilvēka” skatījumu, intereses, un vērtība šeit ir līdzdalības sajūtā, tuvībā.
Manuprāt būtu superīgi, ja autori turpinātu attīstīt šo virzienu uz tiešamību un tuvību. Piemēram, ja Panks ne tikai aprakstītu un fotografētu kafejnīcu un bistro interjerus, apmeklētājus un darbiniekus, bet arī viņus uzrunātu, iesaistītu savā reportāžā, intervējot, izjautājot, dodot vārdu (varbūt pat pievienojot videofailu). Un, ja A.Strokins ne tikai fotografētu un aprakstītu kinostudijā notiekošo ekstrēmistu pasākumu, bet arī vismaz kādu no dalībniekiem un skatītājiem iesaistītu sarunā un šo sarunu atstāstītu. Tādējādi tribīne kļūtu par plašāku un dziļāku laikmeta spoguli- citējot kādu no autoriem, kas bija formulējis kā „laikmetīgu” visu, kas skar „mūsu” domas un darbus.
Uz šī fona, protams, būtu prieks par analītiskiem un pētnieciskiem rakstiem, recenzijām- varbūt tas ir naivi- bet iedomājos, ka ar tribīni saistītie studējošie cilvēki varētu aicināt izteikties savus pasniedzējus vai arī paši „iespringt” kādam nopietnākam un apjomīgākam problēmrakstam par socioloģisku, sabiedriski- politisku, kulturoloģisku vai teoloģisku tēmu. Piemēram par to pašu imigrācijas tēmu vai attiecībām ar musulmaņu pasauli, vai par to, kas pašlaik notiek Latvijas laukos, utt.
Varbūt, ka kāds jūtas aicināts veidot, piemēram, ikmēneša mūzikas vai/un literatūras, vai/un vizuālās mākslas notikumu apskatu. Katrā ziņā pagaidām maz jūtama dažādu jomu profesionāļu „smagā vārda”, kaut esmu pārliecināts, ka šo profesionāļu netrūkst tautas žurnālistu vidū. Vai tomēr es maldos? Man personiski šķiet, ka nebūtu slikti dot „sleju” kādai autoritātei (ar vai bez pēdiņām:) ar iespēju diskutēt un polemizēt par aktuālām tēmām.
Tikpat brīnišķi būtu, ja autoru vidū parādītos kādi ļaudis ar humora izjūtu, kas „pavilktu uz zoba” šo un to, kas kolekcionētu kuriozus, jokus, anekdotes.
Varbūt nepelnīti maz uzmanības pievērsts tādam tradicionālam žanram kā ceļojuma apraksts.
Visu šo virzienu iedīgļi jau eksistē – tieši tāpēc, šķiet būtu labi visu strukturēt un visiem specializēties, mēģinot iet dziļumā un plašumā vienlaicīgi, ne:)?