Šodiena ir pelnu diena

Šodiena, 6. februāris, ir Pelnu diena, kurā, saskaņā ar baznīcas kalendāru, sākas Lieldienu gavēnis, savukārt pēc ķīniešu kalendāra – šodiena ir vecā gada (cūkas) pēdējā diena. Rīt jau būs sācies žurkas gads, kas ir nākamā gadu cikla sākums.
Pelnu diena latviešiem pazīstama arī kā vēja diena, Aizgavēnis, Buduļu vakars. Sākotnēji tie bijuši baznīcas svētki par godu aizgājēju pīšļiem, taču tas jau sen ir aizmirsts un pelni tiek saprasti vairs tikai to tiešajā nozīmē. Pelnu dienā tos izgrāba no pavarda un izkaisīja tīrumā vai dārzā, lai nebūtu kukaiņu, pelnus bēra arī lopiem spalvā pret dunduriem, sabēra tos drēbes kulītēs un piešuva vai pakāra pie apģērba, tad staigāja tā visu Pelnu dienu. Pelnu kulītes piekārējam Lieldienās bija jādāvina ola.

Tautā Pelnu dienu pazīst kā jaunu saimniecību dibināšanas laiku, izceļošanu uz jaunu dzīves vietu , kad sazarojušas ģimenes locekli promejot ņēma līdzi no vecā pavarda pelnus, kā vecās vietas svētību. Turpretī mājinieki meta pelnus pakaļ aizgājējam, lai līdzi aizietu visas nelaimes un slinkums. Pelnu dienas trešdiena bijusi arī derēšanas vai atsacīšanas - norēķināšanas diena. Pelnu dienā cepa pelnu plāceni: plāceni pelnos ar kaņepēm un gaļas "circeņiem" miežu mīklā. šajā dienā maizi cept nedrīkstēja. Ja cepšot, maize cauru gadu pelēšot. Pelnu dienā puiši cīkstās, vilkdamies pirkstiem, met šautriņas, turpina Meteņa izdarības, bet populārākā ir Pelnu sargāšana.To dara tā: istabas vidū uz pelniem ielej ūdeni bedrītē. Vaktētājs paņem rokā bērza žagaru un apsēžas tā, ka pelnu kaudzīte ar ūdeni vidū ir starp kājām. Kas nāk klāt, tam uzdod ar žagaru. Bet zinātājs nebaidās, saķer sargātāju aiz kājām un pievelk šļūku pelnu bedrītei pāri. Jautra izdarība jau laikus sašūt krāsainas kulītes un no mugurpuses tās nemanot piekarināt skolotājiem. (šito es no savas bērnībvas atceros, kā skolotājiem mēģiājām piekabināt pelnu kulītes). Tie nemanot ar tām nostaigā vai visu dienu. Ir iemesls arī no skolotāja Lieldienās pieprasīt olu par pelnu kulīti. Dažviet Latvijā pelnu diena ir pēdējā diena, kad var doties masku gājienā.
Pelnu dienas ticējumi no mūsu senču krājuma:
- Pelnu dienā piekar pelnu kulītes, lai kāpostiem nemetas tārpi.
- Jāmazgā krekli- tad tie būs koši balti.
- Ja Pelnu dienā kaut ko no lauka ved mājās -tad pārved arī peles.
- Pelu dienā no plīts pelni jāizgrābj un jāuzglabā tie līdz vasarai. Kad dārzā uz kāpostiem uzrodas kāpuri, tad vajag uz kāpostiem uzbērt Pelnu dienas pelnus.
- Bijis ierasts pelnu dienas vakarā stāstīt pasakas.


Kristīgā pasaule šajā datumā uzsāk Lieldienu gavēni. Romas katoļu Liepājas diecēzes bīskaps Ārvaldis Andrejs Brumanis stāsta: ‘’ ­ Gavēņa laiks kristiešiem atgādina tos četrdesmit gadus, kurus Izraēļa tauta pavadīja tuksnesī, atrazdamies ceļā uz Apsolīto zemi. Tas bija liels pārbaudījums tās cilvēkiem, un pats Dievs viņus brīnišķīgā veidā apgādāja un glāba. Arī Jēzus gavēja tuksnesī četrdemit dienas un naktis. Gavēšanas laikā viņš piedzīvoja trīs svarīgākos kārdinājumus. Gavēņa laiks mums atgādina, ka miesas kāre, varaskāre un godkāre cilvēkam, kas sevi dēvē par kristieti, kas sakās mīlam Jēzu, ir jāatmet. Jācenšas atbrīvoties no šiem netikumiem. Tas ir laiks, kad cenšamies kļūt iekšēji brīvi. Tā ir mūsu šodienas iešana uz savas dvēseles brīvību.
Pelnu dienas dievkalpojums ir šā lielā un skaistā sevis pārbaudes laika (Lieldienu gavēņa laiks) sākums. Šajā dienā katoļu baznīcās tiek svētīti pelni, kurus kaisa uz ticīgo galvām. Šos pelnus ņem no pagājušajā gadā Pūpolu svētdienā svētītiem un tagad sadedzinātiem pūpoliem. Ar šo izteiksmīgo pelnu kaisīšanas rituālu ticīgie pazemīgi atzīst, ka viņus ir radījis Dievs un ka pēc šīs zemes dzīves viņu miesai jāatgriežas pelnos.”

Latvijas Evaņģēliski Luteriskās Baznīcas mājas lapā par šo dienu teikts: „Pelnu diena ir trešdiena, skaitot četrdesmit dienas pirms Lieldienām, bet izslēdzot svētdienas kā Jēzus augšāmcelšanās dienas, kurām nav gavēņa rakstura. Pelni šajā dienā atgādina par cilvēku kā niecību, kam dievišķā mīlestība nepieciešama kā dzīvība.”
Izmantots materiāls no izglītības attīstības centra arhīva