Seksuālo minoritāšu diskriminācija darba vietā.

Seksuālo minoritāšu diskriminācija darba vietā. Baltijas stāsts.
„Visi cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi cieņā un tiesībās.” – ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācija; 1. panta daļa.
Latvija
2006. gada 26. septembrī Saeima nolēma Latvijas Darba likumā iekļaut darba diskriminācijas aizliegumu seksuālās orientācijas dēļ. Grozījumus likumā bijusī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga bija nodevusi Saeimai otrreizējai caurlūkošanai. Latvijas lesbiešu, geju, biseksuālu un transpersonu (LGBT) cilvēki baidās atklāt savu seksuālo orientāciju lielas daļas sabiedrības negatīvās attieksmes dēļ, kuru īpaši veicina atsevišķu politisko partiju un baznīcas homofobiskās kampaņas. Debatēs politiķis Jānis Šmits (LPP), kurš 9. Saeimas laikā bija Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētājs, citēja Bībeli, kurā nosodīti homoseksuāli dzimumsakari, un apgalvoja, ka tas ir nāves grēks, bet "Dievs nedod svētību grēcīgiem darbiem". Jāpiemin, ka Latvijas Satversmes 99. pantā noteikts, ka baznīca ir atdalīta no valsts. Tolaik par likumprojektu nobalsoja 46 deputāti, 35 bija pret, bet trīs tautas kalpi balsojumā atturējās. Atbilstoši grozījumiem Latvijas Darba likumā tika pārņemtas ES direktīvu prasības vienlīdzīgas attieksmes nodrošināšanai starp vīriešiem un sievietēm; iekļauts aizliegums tiešā vai netiešā veidā diskriminēt personu pēc seksuālās orientācijas; pilnveidotas uzteikuma pamata prasības, kā arī uzteikuma saskaņošanas procedūra ar arodbiedrībām. 2005. un 2006. gadā pret LGBT cilvēkiem tika izvēlētas metodes, kuras bija vienkārši juridiski apstrīdamas, piemēram, Rīgas domes mēģinājumi aizliegt Draudzības dienu gājienu. „Pēdējā laikā varas pārstāvji aizvien vairāk apzinās, ka dažāda veida centieni marginalizēt LGBT cilvēkus ir pretrunā gan Latvijas Satversmei, gan ES tiesību normām, gan arī Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai un Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) iedibinātajai praksei, vai arī vienkārši neatbilst tādas iekļaujošas, cieņpilnas sabiedrības būtībai, kurā katrs cilvēks jūtas drošs un tiesiski aizsargāts, savā rakstā „Iekļauj vārdos, izslēdz darbos” portālā politika.lv norādīja LGBT un viņu draugu apvienības Mozaīka valdes locekle Evita Goša. Laikā, kad norisinājās Latvijas Darba likuma papildinājuma pieņemšana, deputāti un Labklājības ministrijas pārstāvji atzina, ka nav piemēru, kas liecinātu par seksuālo minoritāšu pārstāvju diskrimināciju Latvijā. Tomēr, kā liecina 2009. gada Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras apkopotie pētījumi par homofobiju un diskrimināciju Latvijā „The social situation concerning homophobia and discrimination on grounds of sexual orientation in Latvia” 2004. gadā Rīgas Ziemeļu rajona tiesa atzina par diskriminējošu Kultūru vidusskolas vadības rīcību, atsakot darbu garīdzniekam Mārim Santam viņa seksuālās orientācijas dēļ. Toreiz Tiesnese Gunta Ozoliņa prasību apmierināja daļēji, norādot, ka Kultūru vidusskolai par morālo kaitējumu Mārim Santam jāsamaksā 2000 latu, kā arī jāsedz tiesu izdevumi. Latvijas Republikas Bērnu, ģimenes un sabiedrības integrācijas lietu ministrijas 2009. gadā publicētajā Sabiedrības integrācijas politikas pamatnostādnes 2010. – 2019. gadam informatīvajā daļā tiek minēts pētījums, kuru 2008. gadā veica Eurobarametrs pētījumā par diskrimināciju ES datiem, no aptaujātiem Latvijas iedzīvotājiem 26% bija liecinieki kādam diskriminācijas gadījumam, bet 14% bija ar diskrimināciju saskārušies personīgi. Tāpat pētījumā minēts, ka Latvijas iedzīvotāji uzskatīja, ka diskriminācija ir bieži sastopama Latvijā - 10% reliģiskās pārliecības dēļ, 24% dzimuma dēļ, 27% etniskās piederības dēļ, 36% dzimumorientācijas dēļ, 52% vecuma dēļ, 52% invaliditātes dēļ.
Lietuva
Pirms Padomju okupācijas Lietuvā 1940. gadā homoseksualitāte nebija krimināli sodāma. Pēc okupācijas homoseksualitāte atkal kļuva legāla 1993. gadā. Neatkarību atguvusī Lietuva trīs gadus kopš neatkarīgas valsts izveidošanas bija mantojusi vienu no lielākajiem Padomju laika tabu – homoseksualitāti. Jau 1992. gadā Lietuvas Tieslietu ministrija atteica reģistrāciju pirmajai homoseksuāļu asociācijai un ilgu laiku nepastāvēja likumi, kuri mazinātu un izskaustu diskrimināciju. Savā rakstā par „Vispārēju aprakstu par homoseksuāļu situāciju Lietuvā” Lietuvas Geju Līga min kādu starptautisku pētījumu, kurš tika veikts 1991. gadā, kā rezultātā tika secināts, ka homoseksualitāti Eiropā visvairāk nespēj pieņemt lietuvieši. Jāpiemin, ka oficiālā Lietuvas Geju līgas reģistrācija vairākas reizes tika atlikta, jo Tieslietu ministrija uzstāja, ka lietuviešu valodā nepastāv vārds „gejs”, bet Valsts veselības žurnāls, kuru izdošanu sponsorēja Veselības ministrija, homoseksuālismu definēja kā slimību un perversību. Tomēr, laika gaitā kļuva aktuāls jautājums – kādēļ valstij, kura homoseksuālismu definē kā slimību, bija nepieciešams veikt izmaiņas likumdošanā, kuras aizsargātu LGBT tiesības? Vairākas cilvēktiesību organizācijas situācijas uzlabošanos skaidroja ar Lietuvas plāniem 2004. gadā iestāties Eiropas Savienībā. Darba likums, kurš aizsargā homoseksuāli orientētus cilvēkus, tika pieņemts tikai 2002. gadā. Vairākas tiesību aktīvistu grupas ir aicinājušas Eiropas Savienības līderus rīkoties, jo Lietuvas likumdevēju apstiprinātais akts homoseksuāli orientētus cilvēkus iedala par „otrās šķiras pilsoņiem”. Starptautisko tiesību grupa Amnesty International min, ka pieņemtie lēmumi pastiprinātu diskrimināciju personas seksuālo orientāciju dēļ. Lietuvas Vienādo iespēju aģentūra atzīmē, ka sūdzību skaits, kas pamatotas uz diskrimināciju seksuālās orientācijas, ir niecīgs, jo iedzīvotāji ir spiesti slēpt savu orientāciju no ģimenes, draugiem un darba devējiem, lai nezaudētu darbu, vai stāvokli sabiedrībā. Dr. Artūras Tereškinas no Vytautas Magnus un Viļņas universitātes, savā Lietuvas prezentācijā Sofijā minēja, ka prezentācijas ietvaros tika aptaujātas četrdesmit personas, no 21 līdz 55 gadu vecumam. Vairums no respondentiem atzīst, ka joprojām slēpj savu orientāciju darba vietā. Tikai 1/3 savā darba vietā labprāt pauž savu seksuālo orientāciju. 28 gadus vecais Aurimas, kas patlaban strādā Lietuvas AIDS centrā, atstāja savu iepriekšējo darba vietu, jo viņa kolēģi uzzināja, ka viņš bija gejs. Liela daļa aptaujāto neuzskatīja par netiešu diskrimināciju, piemēram, jokus par gejiem un lesbietēm kā diskriminējošu. 2006. gadā Tirgus un Sabiedriskās domas pētījumu centrs „Vilmorus Ltd.” veica aptauju „Diskriminācija pret dažādām sociālajām grupām”, kurā kopumā piedalījās 1005 respondenti. Aptaujā 28% respondenti norādīja, ka Lietuvas sabiedrībā pastāv diskriminācija pret seksuālajām minoritātēm un 48% norādīja, ka likumam būtu jāiestājas par seksuālo minoritāšu tiesībām. Tomēr, 50% respondenti norāda, ka nevēloties lai homoseksuālas personas strādātu policijā un 69% respondentu norāda, ka nevēlētos, lai homoseksuālas personas strādātu skolās. Aptaujas atbildes liecina, ka lietuvieši, tāpat kā neatkarības atgūšanas sākumā, nav toleranti un iecietīgi pret seksuālajām minoritātēm, tajā skaitā, darba vietās.

Igaunija
Homoseksualitāte pēc padomju okupācijas gadiem tika atjaunota gadu pirms to izdarīja Lietuva, 1992. gadā. Lai iestātos Eiropas Savienībā līdz ar pārējām Baltijas valstīm, Igaunijai nācās izdarīt izmaiņas savā likumdošanā 2004. gada 1. maijā. Eiropas direktīvu iekļaušana Igaunijas likumos nozīmēja to, ka tika aizliegta jebkāda diskriminācija, pamatojoties uz seksuālo orientāciju. 2008. gada 11. decembrī Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess pasludināja Vienlīdzīgas attieksmes aktu, kura mērķis ir „nodrošināt cilvēku aizsardzību pret diskrimināciju valsts piederības (tautības), rases, ādas krāsas, reliģijas vai pārliecības, vecuma, invaliditātes vai seksuālās orientācijas dēļ.” Tomēr, likums neaizsargā cilvēkus ar netradicionālu dzimumu – Vienlīdzīgās attieksmes akts nepastāv par transpersonu cilvēkiem, tajā nav veiktas izmaiņas, līdz ar to, tas aizstāv tikai sievietes un vīriešus. Igaunijā sūdzības par diskrimināciju darba vietā var iesniegt tieslietu kancelejai un Darba strīdu komitejai, tomēr, tieslietu kanceleja bija saņēmusi tikai trīs jautājumus, kuri ir saistīts ar diskrimināciju darba vietā, bet Darba strīdu komiteja nebija saņēmusi nevienu iesniegumu. Vairums cilvēktiesību organizāciju uzskata, ka maldīgs ir priekšstats, ka Igaunijā nepastāv diskriminācija. Salīdzinoši mazā iedzīvotāju aktivitāte un sūdzību skaits liecina, ka Igaunijas sabiedrība ir slikti informēta par savām tiesībām un kādos gadījumos ir tiesīgi vērsties pēc palīdzības. Lai uzlabotu situāciju Igaunijā diskriminācijas izskaušanas ziņā, vairākas organizācijas ir sākušas informatīvo kampaņu ar mērķi darīt zināmas iedzīvotāju tiesības. Saskaņā ar 2002. gadā veikto aptauju, uz kuru atsaucas Dāņu cilvēktiesību institūts, savā 2009. gada ziņojumā par Igauniju „The social situation concerning homophobia and discrimination on grounds of sexual orientation in Estonia”, 53% respondentu slēpj savu seksuālo orientāciju darba vietā, bet 14% atzīst, ka savā darba vietā tiek diskriminēti savas seksuālās orientācijas dēļ.

Viedokļi
Evita Goša,
Latvijas LGBT un viņu draugu apvienības „Mozaīka” valdes locekle.

Neskatoties uz to, ka formāli Darba likumā ir aizliegta diskriminācija uz seksuālās orientācijas pamata, realitātē tā notiek. Bija sarežģīti iekļaut seksuālo orientāciju likumā- tikai Eiropas Savienības spiediena un bijušās valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas dēļ tas vispār varēja notikt. Latvijā joprojām ir tikai daži atklāti geji un lesbietes. Lielākā to daļa slēpj savu seksuālo orientāciju pat no saviem ģimenes locekļiem, draugiem un kolēģiem. Arī cilvēki, kuriem ir laba izglītība un darbs, turpina slēpties, ne tik daudz, baidoties zaudēt darbu, bet, baidoties no iespējamās sliktās attieksmes, sarunām, ignorēšanas, aprunāšanas, izstumšanas u. tml. Tāpat mums ir zināmi gadījumi, kad darbinieki tiek atlaisti seksuālās orientācijas dēļ, gan arī gadījumus, kad cilvēks darbavietā tiek pazemots.
LGBT cilvēki baidās atklāt savu seksuālo orientāciju lielas daļas sabiedrības negatīvās attieksmes dēļ. Savukārt šīs sabiedrības daļas negatīvā attieksme nemainīsies, kamēr šie cilvēki domās, ka Latvijā ir daži LGBT cilvēki, kaut kādi "svešie", nevis viņu māsas, kolēģi, kaimiņi vai vecvecāki, respektīvi, turpinās izplatīties mīti un stereotipi par LGBT cilvēkiem, jo nebūs iespējas uzzināt, ka tie ir gluži tādi pat cilvēki kā visi citi. Tas ir tāds apburtais loks. Nākamajos gados Mozaīka īpaši pievērsīsies tam, lai pēc iespējas vairāk cilvēku mudinātu "iznākt no skapja" un iedrošinātu iestāties par savām tiesībām, t.sk. tiesībām uz darbu saskaņā ar Darba likuma noteikumiem.
Tā saucamās attīstītās rietumu demokrātijas pretdiskriminācijas jomā ir vismaz 20 - 30 gadu mums priekšā. Tur ir spēcīgas, respektablas ombuda institūcijas; LGBT jautājumi ir aktuāli politiskajā dienaskārtībā; LGBT jautājumi darba jomā tiek risināti arodbiedrībās, ir arī LGBT darbinieku arodbiedrības (t.sk. policijā un armijā). Arodbiedrības piedāvā darba devējiem apmācības pretdiskriminācijas jomā; ir LGBT organizācijas, kuras apmāca arodbiedrību biedrus LGBT tiesībās darba jomā; ir daudzas komercsabiedrības, kurās ir LGBT cilvēku apvienības, ir komercsabiedrības, kuras saviem darbiniekiem nodrošina tā saucamo "diversity training", t.i., apmācības, kurās tiek stāstīts par to, kā darbinieku dažādība un tās respektēšana darbavietā veicina darbinieku radošumu, efektivitāti un lojalitāti, jo darbinieki jūtas vērtīgi un cienīti tādi, kādi viņi ir - neatkarīgi no viņu dzimuma, ādas krāsas, seksuālās orientācijas vai jebkurām citām pazīmēm. Rietumvalstīs jau sen ir saprasts tas, ka visi cilvēki nav vienādi un tiem tādiem nav jābūt. Jo laimīgāks cilvēks jūtas tāds, kāds viņš ir, jo labāks un uzticamāks darbinieks viņš ir.


Madle Saluveer,
Igaunijas Geju jaunatnes valdes locekle.

Saskaņā ar Vienādās attieksmes aktu (papildināts 2008. gada decembrī) Igaunijā ir aizliegts diskriminēt cilvēkus darba vietā seksuālās orientācijas dēļ. Tas ietver arī profesionālās studijas, kļūt par pašnodarbināto, iegūt paaugstinājumu darba vietā vai tiesības iestāties arodbiedrībās. Tomēr, likumā pastāv nepilnības, kuru dēļ ir iespējama diskriminācija izglītības jomā tiem cilvēkiem, kuriem ir netradicionāla seksuālā orientācija.
Esmu pārliecināta, ka Igaunijā, tāpat kā visā pasaulē, ir bijuši gadījumi, kad darbinieki ir diskriminēti savas seksuālās orientācijas dēļ, tomēr, neesmu pamanījusi medijos šādu informāciju par Igaunijas pieredzi.
Igaunijas Geju jaunatne bija gandarīta, kad tika pieņemts Vienādās attieksmes akts, jo to pieņemšana vairākas reizes tika atlikta. Arī jaunajā darba likumā ir noteikts, ka darba devējam ir jāievēro principi, kas minēti Vienādās attieksmes aktā. Tas nozīmē, ka cilvēki ar netradicionālo seksuālo orientāciju var justies pietiekami droši savā darba vietā, nejūtot diskriminācijas draudus. Es varu apgalvot, ka Igaunijas Geju jaunatne ir apmierināta ar Vienādās attieksmes akta papildinājumu, tomēr mēs būtu daudz priecīgāki, ja diskriminācija seksuālās orientācijas dēļ tiktu aizliegta gan abiem dzimumiem, gan dzimuma izpausmēm.
Ir svarīgi, lai visa sabiedrība tiktu informēta par papildināto vienādo tiesību un darba likumu. Būtiski, lai tiktu izglītoti darba devēji un ņēmēji par saviem pienākumiem un tiesībām. Joprojām daudzi darbinieki nav pietiekami izglītoti par savām tiesībām, tādēļ nespēj noteikt kad tiek diskriminēti. Šis ir viens no iemesliem, kas rada nepatiesu tēlu, ka diskriminācija Igaunijā nav plaši izplatīta. Igaunijas Geju jaunatne ir palīdzējusi informēt sabiedrību par savām tiesībām jauniešu informācijas dienās Teeviit. Mūsu klātbūtne šajā pasākumā bija iespējama pateicoties For Diversity. Against Discrimination kampaņas pārstāvjiem Igaunijā. Izstādes laikā mēs dalījām bukletus, kuri iepazīstināja sabiedrību ar mūsu organizāciju, kā arī vērsa uzmanību uz diskriminācijas novēršanas kampaņu.
Diemžēl Igaunijā nav bijušas aptaujas, kuras paustu sabiedrības viedokli par diskriminācijas izplatību. Igauņi nelabprāt atzīst, ka tiek diskriminēti. Dziļi savā sirdī es ticu, ka igauņi nespēj pieņemt diskrimināciju, pat ja tā ir vērsta uz seksuālo orientāciju, jo viņi nav informēti par tās esamību.



Artūras Rudomanskis,
Lietuvas Tolerantās jaunatnes asociācijas valdes priekšsēdētājs.

Kopš 2002. gada homoseksuāli darbinieki tiek aizsargāti ar Darba likumu kodeksu, kurā ir 129 panti, kas nosaka, kādos gadījumos aizliedz darbinieku atlaišanu no darba, pamatojoties uz viņa/viņas seksuālās orientāciju.
Bailēs no iebiedēšanas, kā arī nevēlēšanās publiskot savu seksuālo orientāciju plašākai sabiedrībai, iedzīvotāji nevēlas lūgt valsts iestāžu iesaistīšanos, lai risinātu šīs problēmas. 2007. gadā Vienādo Iespēju Aģentūrā tika saņemtas tikai 18 sūdzības, bet 2008. gadā sūdzību skaits samazinājās līdz astoņām. Saskaņā ar Vienādo iespēju aģentūras ziņojumu "cilvēki ar netradicionālo seksuālo orientāciju sūdzības par tiesību pārkāpšanu ar darbu saistītā jomā" VIA atzīst, ka salīdzinoši mazo sūdzību skaita iemesls ir fakts, ka "gejiem un lesbietēm nākas bieži slēpt savu seksuālo orientāciju no saviem darba devējiem un kolēģiem par visiem līdzekļiem, kā arī, tas tiek darīts, lai nodrošinātu mierīgu dzīvi un nepazemojošu darba vidi. Sabiedrības viedoklis par iedzīvotāju diskrimināciju nav vienāds. Lielākā daļa cilvēku nevēlas atzīt, ka šāda problēma pastāv.