Sazvērestību teorija latviešu gaumē

13. janvāra notikumi Vecrīgā ir radījuši pamatīgu šūpošanos Latvijas politiskajā elitē, krietna kuras daļa, pēc visa spriežot, jau tuvākajā laikā kļūs par politisko vēsturi un kauna traipu Latvijas biogrāfijā. Vēl notiek mēģinājumi attālināt šo dažiem skumjo, bet absolūtajam vairākumam iepriecinošo faktu, taču oranžo, šleseristu, pseidonacionālistu un pārējās kompānijas pamatīgi iešūpotais pulksteņa pendelis atgriežas vēl lielākā ātrumā, nekā devās projām. Inerce.

Vienlaikus šo rindu autoram, caurskatot vēstījumus par pēdējo dienu notikumiem, radās aizdomas par agonējošās varas mēģinājumu ar zobiem un nagiem noturēties pie siles, vienlaikus pasniedzot sevi gandrīz kā taisnības cīnītājus un pa ceļam sekmīgi atkratoties no atbildības par vājprātu, kurā šie pašpasludinātie darītāji ir iegrūduši valsti. Uzsveru, ka tās ir tikai aizdomas, kuras iespējams viegli apgāzt vai viegli pierādīt. Piemēram, publiskojot 13. janvāra vakarā notikušās policistu savstarpējās radiosarunas vai atļaujot neatkarīgu (vēlams – ārvalstu speciālistu, jo tiem vismaz nevarēs piešūt politisku ieinteresētību) 13. janvāra notikumu izmeklēšanu. Ja esošā vara liedzas to darīt, ir pamats uzskatīt, ka dūmu bez uguns būt nemēdz.

Neapstrīdams fakts. “Darītāju” valdīšanas sausais atlikums ir ekonomiskā katastrofa, pie kam šobrīd nav vēl saplaukuši pat tās ziediņi. Tie sāks izvērsties februārī, kad krietna daļa saņems samazinātās algas par janvāri, vēl citi bezdarbnieku pabalstus, utt. Krāšņi “darītāju” veikuma ziedi saplauks gada vidū, kad pabalsti izbeigsies, bet pēc tam jau sekos lejupslīdes lavīna ar visām no tā izrietošajām sekām. Vidēji optimistiski rēķinot, 2009. un lielākā daļa 2010. gada Latvijai būs viena vienīga bēdu ieleja, jo īpaši vēl tādēļ, ka “darītāji” starptautisko aizņēmumu gan sadabūja, taču nekāda plāna, ko ar šo naudu darīt, mūsu seskiem nav. Reālais esošais plāns ir “stimulēt eksportu” (t.i. - savus cilvēkus, kuri saprivatizējuši uzņēmumus) kaut vai “Valmieras piena” paskatā, bet atlikumu prasti noēst, aizbāžot budžeta caurumus, kurus paši vien ir radījuši ar savām gaismas pilīm. Uz papīra tas viss, protams, izskatās savādāk, taču papīrs, atvainojiet, pacieš visu.

Otrs tikpat neapstrīdams fakts. Iepriekšējais valdības kosmētiskais remonts notika ne jau lietussargu vicināšanās dēļ, bet pēc tam, kad Eiropas struktūras gandrīz atklāti piedraudēja, ka pieprasīs valdības maiņu Latvijā. Tā teikt – mēs cienām ikvienas valsts tiesības pašiznīcināties, taču tikai tikmēr, kamēr tas neskar saistības, kuras jūs, mazie burunduki, esat uzņēmušies pret pārējām ES dalībvalstīm. Šī iemesla dēļ no valdības pazuda pilsoņi Kalvītis un Spurdziņš, kurus Eiropas Komisija atklāti vainoja spriedzes izraisīšanā Latvijā un vēl virknē grēku. To nu reiz ikviens par palasīties pats. Diemžēl pat šis “uzbrauciens” nelīdzēja, jo mēs turpinājām kā iesākuši, tikai šoreiz par galveno iecēlām pingvīnu.

Fakts numur trīs. 13. janvārī Valsts prezidents Valdis Zatlers atradās Eiropas Parlamentā Strasbūrā, kur teica pusstundu garu uzrunu pustukšai zālei, pa kuru vēl piedevām ķēmojās Tatjana Ždanoka. Šādā līmenī nekas nenotiek nejauši, un lai ko tur arī nestāstītu preses sekretāri, prezidents Strasbūrā atradās ne jau tādēļ, lai palepotos ar mūsu valsts demokrātiju, bet gan tādēļ, ka Pavisam Lielie puikas vēlējās viņam skaidri un gaiši pateikt, ka šitā turpināt vairāk nedrīkst un mūsu Mežonīgie Austrumi ir jāklapē ciet. Prezidents, protams, varēja izlikties, ka viņš neko nesaprot, taču Latvijai tomēr ir valsts vadītājs, nevis cilvēks no zooloģiskā dārza, tādēļ arī Valdis Zatlers pārbrauca mājās un veltīja mūsu pingvīniem skarbus vārdus, nosakot par termiņu kādas nebūt kārtības ieviešanai 31. martu.

Kāds tam visam sakars ar 13. janvāri? Latvijā ko zina divi, to zina cūka, un saviem ļaudīm nekavējoties taptu zināms, kamdēļ prezidents uzaicināts uz Strasbūru, ja vien šim cilvēkam ir priekšstats par Eiropas struktūru darbības mehānismu, bet politikā bez šī priekšstata neiztikt. Citiem vārdiem – pie varas esošajiem viennozīmīgi bija zināms, ka 14. janvārī Latvijā, visticamāk, atgriezīsies Valsts prezidents šī vārda īstajā, nevis formālajā nozīmē.

Summējam. 13. janvārī bijušie tautpartijieši sarīko plašu protesta akciju, prasot ārkārtas vēlēšanas. Pati akcija norit mierīgi – te pat viskašķīgākajam prokuroram nav kur piesieties, taču pēc tam ... Pēc tam gluži kā vientuļa stirniņa mednieka acu priekšā stāv Saeimas ēka, kura prasīties prasās, lai tās virzienā raidītu kādu akmeni. Viss latviskais internets vairākas dienas iepriekš ir mutuļojis no aicinājumiem ķerties pie dakšām un akmeņiem, un te Tev, jaunais revolucionār, stāv Saeima gluži kā debesu dāvana. Un sākas.

Ir tikai divas iespējas – vai nu Latvijas drošības struktūras vada cilvēki, kuriem nav pat mazākās nojausmas par to, ar ko viņi nodarbojas, vai arī tika apzināti pieļauta nekārtību izcelšanās. Visa Latvija televīzijas tiešraidēs varējo vērot apjukušu policistu saujiņu, kura atstāta pūļa varā bez jebkādas vadības un pat nenojauš, ko iesākt. Tamdēļ arī ir nepieciešama fundamentāla šo notikumu izmeklēšana, lai atbildētu uz jautājumu – vai iekšlietu ministrs Mareks Segliņš un Ministru prezidents Ivars Godmanis nav atbildīgi par 13. janvāra nekārtību apzinātu izprovocēšanu.

Kamdēļ viņiem tas būtu vajadzīgs? Atkarībā no tā, kā pavērsīsies situācija, rodas vai nu iespēja pamatīgi piegriezt opozīcijai skābekli un vēl kādu laiku noturēties pie varas (gadījumā, ja Latvijai tomēr nav prezidenta), vai arī izmantot otru cerību salmiņu varas saglabāšanai – Saeimai pašatlaisties pēc "tautas pieprasījuma", lai bēgšana izskatītos pēc rūpēm par valsti un cerēt, ka pašvaldību vēlēšanas, kuras notiks vienlaikus ar nākošajām Saeimas vēlēšanām, tomēr ienesīs viņus atpakaļ Saeimā, bet tā, lai "darītāju" savārīto nāktos strēbt citiem. Trešais variants ir ceļš uz vēstures mēslaini.