SSSS – superstilīgi un superstulbi: filmas Wanted recenzija

Vispār jau es gāju uz filmu paskatīties uz seksa ainu ar Andželīnu Džolliju. Pirms seansa vēl piedāvāju slēgt derības, kurā filmas minūtē viņa pārgulēs ar galveno varoni. Tāpēc biju ļoti vīlies, kad uzzināju, ka tas nenotiks. „Gan jau viņi to pietaupa sīkvelam” mani izsmējīgi mierināja bezjūtīgie draugi. „Nu neko darīt nāksies ievērtēt citas filmas kvalitātes,” skumji secināju, kātodams iekšā kinozālē.

Tātad pāris vārdos, par ko ir filma „Wanted”. Nesvarīgs Excel tabulu bīdītājs un kantorī valdošās resnules sadisma upuris (kā arī nabadziņa „labākais draugs” guļ ar viņa draudzeni) drīz ir spiests atklāt savai dzīvei jaunu jēgu. Viņš satiek Andželīnu Džolliju un uzzina, ka ir viens no retajiem izredzētajiem uberslepkavām, kas pateicoties tam, ka viņu sirdis stresa situācijās piedzen pilnu galvu ar adrenalīnu, spēj darīt brīnumlietas. Puisim nu ir izvēle palikt par parastu ļautiņu un gaidīt, kad viņu novāks kāds cits uberslepkava, vai arī daiļās Džollijas vadībā kļūt par pārcilvēku un iemācīties šaut iegrieztas lodes un darīt citas visai specifiskas lietas. Kā jūs domājat, ko viņš izvēlas?

Ir skaidrs, ka filmu „Wanted” nav jāuzņem nopietni. Jau treileros demonstrētais „lodes iegriešanas” elements, kas izveicīgajam šāvējam ļauj raidīt lādiņus ar līkumu, aplidojot šķēršļus (kā iegriezta futbolbumba), norāda, ka viss filmā redzamais būs pārspīlējumi. Taču, lai mēs būtu par to pilnīgi droši, filmas autors „Nakts un Dienas Sardžu” režisors, jau pašā sākumā, atklāj notikumus ar pavisam pārspīlētu epizodi. Tajā viens no uberslepkavām iznesas no debesskrāpja loga laukā un traucas cauri debesīm pretī citiem parastajiem slepkavām, šaujot un airējoties pa gaisu kā albatrosa un Neo krustojums. Aina ir tik absurda, ka nav šaubu, ka „Wanted” vai nu vēlas pacelt vārdu „stilīgums” jaunā līmenī, vai arī vienkārši ir parodija.

Atļaujoties pieņemt, ka tā tomēr nav parodija, drošu sirdi aizmirstam jebkādu loģiku un reālismu, un pieņemam, ka „stilīgums” ir šajā filmā redzamo notikumu diktējošā premisa. Kādu laiku tas strādā, un mēs aizrauti sekojam līdzi Džollijas virpuļiem ar sporta autiņiem un dažādiem maksimāli vājprātīgiem veidiem, kā iešaut upurī lodi. Diemžēl ilgi to nevar izturēt.

Ņimnoška tupovato

Problēma ir pavisam elementāra. „Wanted” iespējams ir ļoti, ļoti stilīga filma, kurā galvenais ir specefekti un horeogrāfija, taču diemžēl ir grūti fokusēties uz šo filmas kvalitāti, jo tai cauri spiežas kaut kas cits. „Wanted” ir vienkārši neiedomājami stulba filma. Es saprotu, ka mirklī, kad mēs pieņemam, ka realitāti diktējošie noteikumi ir estētika un cool faktors, vajadzētu aizmirst par tādām nesvarīgām lietām kā sižets un notikumu loģika. Diemžēl, „Wanted” atsaldētība un līdz absurdumam pārbāztība ar klišejām neļauj izbaudīt vizuālās izvirtības. Tā vietā tu apstulbis blenz ekrānā un jūties mind fucked.

Kad galvenais varonis ierodas slepanajā brālībā, pirmais teikums, kuru viņam velta ir „Nošauj mušām nost spārnus”. Šams to paveic un ir gatavs kļūt par īstu slepkavu. Izrādās, lai tas notiktu, ir jāpaveic noteikts skaits ļoti specifisku lietu. Jāiemācās dabūt daudz reizes pa purnu, esot piesietam pie krēsla (tas ir mācību veids). Braukt vilcienam uz jumta un mācēt pieliekties, kad nāk tunelis (nav tik viegli kā izklausās, bet laikam sasodīti noderīgi), un jāspēj iegriezt lode kā arī cīnīties ar aptrakušu gaļas izcirtēju un pats galvenais noķert ATSPOLI. Mācību procesā bieži vien sanāk sēdēt karstā reģenerāciju veicinošā vannā un tērgāt ar Dozoru zvaigzni Antonu Gorodecki (neatminos aktiera vārdu), kuram ir hobijs spridzināt žurkas ar laikabumbām. Tas viss ir nenoliedzoši uzjautrinoši, taču sajūta, this is incredibly stupid nepamet ne mirkli. Es, protams, apzinos, ka stilīguma idejas pamatā ir tas, ka tu esi tik kruts, ka dari visu neefektīvi un nesaprotami, taču tik un tā panāc lieliskus rezultātus. Diemžēl slepkavu brālībā notiekošais ir tik mulsinoši idiotisks, ka stilīguma sajūta nerodas. Varbūt stulbas klišejas tomēr vairs nav modē?

(spoileris)
Piemēram, vienā mirklī mans paziņa uzjautrināts norādīja, ka varbūt ļaunais slepkava filmas beigās teiks galvenajam varonim leģendāros vārdus: „I am your father, Luke!” Es atsmēju, ka tik stulbs jau nu „Wanted” nebūs. Pēc tam, kad tas pats tēls atzinās šajā faktā (gan ar citiem vārdiem), mēs mulsi apklusām un nolēmām nekad vairāk nemēģināt ņirgāties par filmu, kuras scenāristi ir bijuši slimi bērni vai arī Liktens Atspole.
(vairs jau nav spoilera)

Diemžēl „Wanted” nav arī parodija. Vismaz ne mirkli man neradās šāda sajūta, kas iespējams vēl būtu glābusi šo ērmīgo gabalu, kas no grāvējtrillera bija pārvērties par gada komēdiju vārda sliktākajā nozīmē.

Kāpēc es tik ļoti ēdos par to, ka „Wanted” ir dumjš? Vai man nevajadzētu vienkārši priecāties par filmas cool faktoru un Džollijas krūtīm (kuris parādās filmā tik nelāgi maz)? Iespējams, taču ir viena problēma. Es esmu redzējis stilīgas filmas, kuras ir itin racionālas un loģiskas (piemēram, Gaja Ričija „Lock Stock and Two Smoking Barrels”). Es esmu redzējis stilīgas filmas, kuras spēj piedāvāt episkuma un vismaz sižetiskas oriģinalitātes garšu, un pārsteigt ar ko neredzētu (piemēram, pirmais „Matrix”). Tās visas pierāda, ka ir iespējams radīt aizraujošas filmas, kuras irpārpildītas ar dažnedažādiem cool faktoru radošiem efektiem, neradot iespaidu, ka viņu autori ir brain dead kaktusi, un pēc kuru noskatīšanās, iznākot no kinoteātra, es kādas 10 minūtes apmulsis neblenžu sienā, murminot pie sevis: „....wow.... es nezināju, ka kaut kas tāds ir iespējams ... tas bija tik...superst...superst...superstulbi......” Tāpēc man ir ļoti žēl, bet es iesaku iet skatīties „Wanted” tikai tādā gadījumā, ja jūs pilnībā spējat atslēgt smadzenes filmas laikā. Vai arī nezināt, ka seksa ainas ar Andželīnu Džolliju nebūs.

Vērtējums: 2/5