Rīgas Ritmi

Mūzika pārņēmusi daudzus prātus karstajos jūlija vakaros, jo ir taču Rīgas Ritmu laiks. Tikko esmu atgriezies no koncerta un ļoti vēlos dalīties iespaidos, kas šoreiz ir bijuši tik spēcīgi, kā negaidīts sprādziens mierīgajā vasaras novakarē. Ja vakardienas koncerts līdzinājās vēsam, dzirkstīgam šampanietim un trīs – Aivaram Endziņam līdzīgi- vīri:
http://www.rigasritmi.lv/public_html/index.php?lang=lv&id=77&cat=355&act=2
Scott Hamilton Quartet /ASV/ spēlējot elegantā mierā, gandrīz nemanot, spēja uzburt īpašas, mirdzošas, zeltainas gaismas pielietas pasaules vīziju un likt rīdziniekiem justies kā apsūnojušas sādžas iemītniekiem, kurā negaidīti iemaldījies balts kadiljaks, niķelī un baltā ādā smaržojot, tad šodienas koncerta ģēniji : Avishai Cohen Trio /Izraēla/ASV/
http://www.rigasritmi.lv/public_html/index.php?lang=lv&id=77&cat=360&act=2
pretēji vakardienas meistariem, kuru dziesma plūda it kā dabiski – kā koks aug vai upe plūst, stāstot mierīgā, siltā balsī par vietām un laikiem, kuros mums nenokļūt, drīzāk līdzinājās ārkārtas parādībām – tādām kā ziemeļblāzma, viesuļvētra vai zibeņi un pērkoņi ar sekojošām dubultvaravīksnēm. Šie trīs bija brjūsi villisi, kas brīžiem spēlēja tik skaisti, ka kļuva grūti klausīties. Šopēniskās klavieres savija un samudžināja skaņu krelles, kuras balstīja bungu daudzveidīgie ritmi, bet kontrabasu misters Koens pārvērta par sazinviņko. Visbiežāk tas (kontrabass) man atgādināja lielu smagsvara stiprinieku baleta svārciņos, kas tiecas savu mīlestību paust maigās vārsmās un treļļos, kas tik aizkustinoši viņam nepiestāv, citreiz tas pārvērtās veselā pašpietiekamā orķestrī- tur skan gan bungas un kastaņetes, gan kautkādi taustiņinstrumenti, gan vijoles pičikato..Publika vairakkārt koncerta laikā burtiski tika novesta ekstāzei līdzīgā stāvoklī. Klausoties šo tomēr arī ebreju tautas tūkstošgadu senās dvēseles piesātināto mūziku, gribējās 100 tiem reižu lūgt piedošanu par to, ko latvieši savā laikā ebrejiem nodarījuši, piedot ebrejiem, ko tie savulaik latviešiem nodarījuši un priecāties par šīs dvēseles spēku un skaistumu. Un to, kā tas šovakar izpaužas misteram Koenam pilnīgi nepazīstamajā Rīgā, kuru viņš, negaidīti spēcīgām ovācijām skanot, atzīst par mīlestības vērtu. Emocijas- lūk atslēgvārds šīsdienas koncertam- emocijas, kas kulminē piedevās sniegtajā „mātes iemācītajā” beduīnu mīlasdziesmā, kurā kontrabasa virtuozam pēkšņi „atrodas” skaista balss ar patīkamu tembru, kas izdzied austrumu vārsmas, vientulīgi pavadot tās ar lociņa vilkšanu pa milzīgās vijoles stīgām. Šo mirkli atcerēsies katrs, kas tobrīd bija Kongresu nama zālē. Pa vienam vien Koenam pievienojas viņa biedri- virtuozi un beduīnu mīlasdziesma pāraug trakā virpulī, kas liek sirdij sžņaugties un gavilēt vienlaicīgi. Viss beidzas publikai vienoti iesaistoties Koenu vectēva mācītās piektdienas vakara lūgsnas dziedāšanā, vienlaicīgi arī to dejojot, kā licis Koens-burvis. Ļaudis izklīst parkā- un – ticiet vai ne- šur un tur vēl atskan un atskan pēdējās dziesmas motīva lalināšana. Rīgas ritmi.
p.s. šo rakstot ir sākuši zibināt zibeņi un dārdināt pērkoņi- par ko es nemaz neesmu pārsteigts- tik organiski viss turpinās. Priecīgus un pārsteidzošus ritmus visiem!