Pulksteņlietas.
|
Šodien uznāca laiks apstaigāt Rīgas izstāžu zāles.
Apskatīju vēlreiz Arsenālā padomjzemes mītus un vēlreiz nopriecājos par Oša un Zariņa nesatriecamo dzīvotspēju cauri gadu desmitiem. Bet šoreiz ievēroju arī citu fenomenālu (manuprāt) gleznu, kuru bija uzgleznojis kāds no tiem krievu kara veterāniem-gleznotājiem. Diemžēl neatceros viņa uzvārdu – bij tāds īsts krievu uzvārds – Aleksejevs vai Fjodorovs. Nu lūk, un mani tur fascinēja viss: pati noskaņa- dīvaini sudrabpelēcīga gaisma, desmitiem sastingušu figūru; sižets – atvadas stacijas laukumā – vateņos tērptas sievietes pavada tādos pašos vateņos tērptus vīriešus uz karu, šķiet, ka viņiem visiem ir fatāla nolemtība ierakstīta viņu tukšajās sejās un vilciens, kurā kāpj šie hipnotiskie kareivji, nekad un ne uz kurieni tā arī nevienu neaizvedīs. Šo ideju sevišķi izceļ īpašais stacijas pulkstenis, kura ciparnīcā dīvainā kārtā iztrūkst vienas stundas. Zudusī stunda.
Nr2 izstāde bija Ārzemju mākslas muzeja pagrabā, kur eksponēts ungāru modernists. Un pirmais, ko tver mans skats iztādē ieejot, ir pulksteņi, kurus uz projekcijas ekrāna redzamie melnā tērptie kaprači apber ar savām lāpstām tādā kā pulksteņu brāļu kapā…Tālākā izstādes aplūkošanas gaitā sastopu arī pulksteņus, kas savirknēti, kā netīrie trauki – gatavi mazgāšanai līdzās gumijas cimdiem un švammītēm. Dīvainā kārtā visi šie pulksteņi ir precīzi tādi paši kā gleznā redzētais- tiesa gan tikai pēc dizaina- ar ciparnīcām šiem viss kārtībā, toties šeit viņi rāda katrs savu – citādāku laiku.
Pie pelēcīgi sudrabainās gaismas atkal atgriežos Ārzemju muzeja augšstāvā, kur sarīkota Ziemeļkorejas mākslas izstāde. Un mākslinieks Kim Chun Jon ir radījis īstu pasaku valstību savā, tikai korejiešiem iespējamā, īpašā virtuozitātē. Sniegs, mežs, rīts, migla – viss ir īsts un dzīvs un „latviski” sudrabaini pelēks.
Manu izstāžu apskatu noslēdza Mākslas telpa pazemē ar igauņu mītiem un Andra Rubeņa lekciju. Igaunis ir man nenotverams savās formātu, ideju un faktūru svārstībās un tieksmē būt ekspresīvākam par ekspresīvu, blakuszālē izliktie jaunie latviešu zvaigznes līdzīgi Rubeņa lekcijai, lika atcerēties studentu laikus un mākslas akadēmijas skates, bet viss kopā veidoja visnotaļ interesantu, dažādām asociācijām un saistībām bagātu kopainu.
P.S>
Vispārsteidzošākais artefakts šodien tomēr bija mākslas galerijas „Carousell” logā eksponētā A4 formāta datorgrafika, kas vēstīja, ka galerija strādā „pēc pieprasījuma” un sekoja mob. Tel. Nr. Šis labi sasaucās ar izstādē redzētajām igauņu mākslinieka ierāmētajām „izziņām”
http://www.artspace.riga.lv/lat/notikumi/n/019/
http://www.artspace.riga.lv/lat/notikumi/n/023/
http://www.amm.lv/izstades.php
http://www.vmm.lv/lv/arsenals/?PHPSESSID=24f4083d588b45fb2
http://www.carousell.lv/?cat=8&lang=lv
Apskatīju vēlreiz Arsenālā padomjzemes mītus un vēlreiz nopriecājos par Oša un Zariņa nesatriecamo dzīvotspēju cauri gadu desmitiem. Bet šoreiz ievēroju arī citu fenomenālu (manuprāt) gleznu, kuru bija uzgleznojis kāds no tiem krievu kara veterāniem-gleznotājiem. Diemžēl neatceros viņa uzvārdu – bij tāds īsts krievu uzvārds – Aleksejevs vai Fjodorovs. Nu lūk, un mani tur fascinēja viss: pati noskaņa- dīvaini sudrabpelēcīga gaisma, desmitiem sastingušu figūru; sižets – atvadas stacijas laukumā – vateņos tērptas sievietes pavada tādos pašos vateņos tērptus vīriešus uz karu, šķiet, ka viņiem visiem ir fatāla nolemtība ierakstīta viņu tukšajās sejās un vilciens, kurā kāpj šie hipnotiskie kareivji, nekad un ne uz kurieni tā arī nevienu neaizvedīs. Šo ideju sevišķi izceļ īpašais stacijas pulkstenis, kura ciparnīcā dīvainā kārtā iztrūkst vienas stundas. Zudusī stunda.
Nr2 izstāde bija Ārzemju mākslas muzeja pagrabā, kur eksponēts ungāru modernists. Un pirmais, ko tver mans skats iztādē ieejot, ir pulksteņi, kurus uz projekcijas ekrāna redzamie melnā tērptie kaprači apber ar savām lāpstām tādā kā pulksteņu brāļu kapā…Tālākā izstādes aplūkošanas gaitā sastopu arī pulksteņus, kas savirknēti, kā netīrie trauki – gatavi mazgāšanai līdzās gumijas cimdiem un švammītēm. Dīvainā kārtā visi šie pulksteņi ir precīzi tādi paši kā gleznā redzētais- tiesa gan tikai pēc dizaina- ar ciparnīcām šiem viss kārtībā, toties šeit viņi rāda katrs savu – citādāku laiku.
Pie pelēcīgi sudrabainās gaismas atkal atgriežos Ārzemju muzeja augšstāvā, kur sarīkota Ziemeļkorejas mākslas izstāde. Un mākslinieks Kim Chun Jon ir radījis īstu pasaku valstību savā, tikai korejiešiem iespējamā, īpašā virtuozitātē. Sniegs, mežs, rīts, migla – viss ir īsts un dzīvs un „latviski” sudrabaini pelēks.
Manu izstāžu apskatu noslēdza Mākslas telpa pazemē ar igauņu mītiem un Andra Rubeņa lekciju. Igaunis ir man nenotverams savās formātu, ideju un faktūru svārstībās un tieksmē būt ekspresīvākam par ekspresīvu, blakuszālē izliktie jaunie latviešu zvaigznes līdzīgi Rubeņa lekcijai, lika atcerēties studentu laikus un mākslas akadēmijas skates, bet viss kopā veidoja visnotaļ interesantu, dažādām asociācijām un saistībām bagātu kopainu.
P.S>
Vispārsteidzošākais artefakts šodien tomēr bija mākslas galerijas „Carousell” logā eksponētā A4 formāta datorgrafika, kas vēstīja, ka galerija strādā „pēc pieprasījuma” un sekoja mob. Tel. Nr. Šis labi sasaucās ar izstādē redzētajām igauņu mākslinieka ierāmētajām „izziņām”
http://www.artspace.riga.lv/lat/notikumi/n/019/
http://www.artspace.riga.lv/lat/notikumi/n/023/
http://www.amm.lv/izstades.php
http://www.vmm.lv/lv/arsenals/?PHPSESSID=24f4083d588b45fb2
http://www.carousell.lv/?cat=8&lang=lv
Pievienot komentāru
Komentē kā lietotājs