Publiskais onānisms. Kā reaģēt?

Pirms dažām dienām vēlu vakarā (starp 23 un pusnakti) devos mājup caur Rīgas centru. Gaidīju trolejbusu Merķeļa ielas pieturā un, tā kā lija, pagāju zem nojumes. Jāgaida bija diezgan ilgi, bet pārējos gaidītājus nepētīju, biju iegrimusi savās domās- līdz ar acs kaktiņu pamanīju kaut kādu kustību. Pametu skatienu- vāks, netālu stāvošais vecis (manāmi iedzēris) vienā mierā attaisījis bikšupriekšu un onanē.

Zem nojumes stāvēja vēl vairāki cienījama gadagājuma cilvēki. Nezinu, vai viņi bija pamanījuši, bet nebija ne tuvu tāda sašutuma kā tad, ja pēkšņi kāds skaļāks smiekls paspruktu netālu stāvošiem pusaudžiem. Reakcijas nebija vispār.

Un tad es pamanīju, ka ķepā rāvējs ir krietni piebīdījies man tuvāk (Nē, nebiju minisvārkos, bet gan džinsos un džemperī bez dekoltē!). Un nupat jau taisījās spert vēl pussolīti. Man palika nelabi, un izgāju lietū, tur arī sagaidīju trolejbusu. Un ko lai citu es būtu darījusi? Saukusi policiju? "Atvainojiet, bet man te blakus viens onanē!" Lūgt palīdzību iedzērušo puišu bariņiem, kas maisījās apkārt, saprotamu iemeslu dēl baidījos.

Protams, gan jau kāds ieteiks arī nevazāties apkārt naktīs. Es, protams, atvainojos šiem iespējamajiem aizrādītājiem, bet neviens nebija mani brīdinājis, ka arī ļaužu pilnās Rīgas centra vietas naktī pieder šādiem tipiem. Ja būtu, es būtu meklējusi iespēju aizbraukt ar taksi.