Postekonomiskā realitāte

Pēdējā laikā blakus jēdzienam ģeopolitika (kas parādījās tikai pēdējos pārdesmit gados, jo Padomju Savienībā ģeopolitikas nebija, tāpat kā nebija vēl daudzu lietu) bieži tiek minēts arī jēdziens ģeoekonomika, ar kura palīdzību tiek mēģināts raksturot pasaules karti pēc aukstā kara beigām, kad beigusi pastāvēt bipolārā pasaule un blakus jaunajām politiskajām realitātēm parādījjies arī jauns pasaules ekonomiskais dalījums.
Kāda pēc pētnieku domām izskatās pasaules ģeoekonomiskā karte un jaunā ekonomiskā kārtība. Tā ļoti vienkāršoti — pasaule ir sadalījusies atsevišķos sektoros, kuri sniedzas tālu pāri atsevišķi valstu robežām. Virpirms jau jāmin tā dēvētie Ziemeļi — ASV un attīstītās Eiropas valstis, kuras mūsdienu apstākļos galveno uzsvaru liek uz augsto tehnoloģiju attīstību un ideju izstrādāšanu. Par rūpniecisko centru mūsdienu pasaulē ir kļuvuši tā dēvētie jauni Austrumi jeb Āzijas tīģeri — Austrumāzijas valstis. Izejvielu piegādātāja statuss ir atvēlēts tā dēvētajiem Dienvidiem jeb kādreizējām trešās pasaules valstīm — Āfrikai, Latīņamerikai un arābu valstīm. Atbilstoši vairākuma pētnieku domām, Krievija un līdz ar viņu arī gandrīz visa kādreizējā PSRS joprojām atrodas nenoteiktības stāvoklī un tam ir savi objektīvi iemesli. Kļūt par Ziemeļu sastāvdaļu Krievija nespēj kopējās (nevis atsevišķu nozaru) tehnoloģiskās atpalicības dēļ, tehnoloģiskā atpalicība un ģeopolitiskās ambīcijas tai tāpat neļauj iekļauties jaunajos Austrumos, savukārt kodollielvalsts statuss un atmiņas par bijušo varenību neļauj valstij pārvērsties par tīru resursu eksportētāju.
Globālā mērogā pastāv vēl piektais sektors — tā dēvētā ekonomiskās globalizācijas armija — finansisti, kuri operē ar milzu līdzekļiem, nerēķinoties ar valstu nacionālajām robežām. Tieši šī globalizācijas armija tiek uzskatīta par jaunās, ģeoekonomiskās realitātes spilgtāko izpausmi, taču ar vienu būtisku bet … parasti jaunās realitātes mēdz izspiest vecās, kas šoreiz nozīmētu nacionālu valstisku struktūru pakāpenisku izzušanu, taču nacionālās valstis ir pārāk spēcīgi veidojumi un negrasās atdot savas pozīcijas pasaules kartē. Līdz ar to vienlaikus pastāv kā pārnacionāli finansu grupējumi, tā spēcīgi nacionāli valstiskie veidojumie (Vācija, Francija, Ķīna utt.) un lielā politika tiek spēlēta it kā divās dimensijās — tradicionāli pierastajā, kur galvenās lomas ir valstīm un jaunajā ģeoekonomiskajā, kur pirmās vijoles spēlē pasaules lielākie finansu centri jeb globalizācijas armijas. Tradicionālo valstu un finansu centru attiecības bieži vien ir ļoti sarežģītas un daudzšķautņainas vai pat savstarpēji konkurējošas.
Ja nacionālo valstu jeb ģeopolitiskajā līmenī Latvijas vieta Eiropas kartē ir skaidra, tad par mūsu vietu ģeoekonomiskajā kartē laikam gan nav padomāts, vismaz oficiālajā līmenī noteikti nē. Ar tēzi, ka mēs iestāsimies Eiropas Savienībā un dzīvosim zaļi laikam gan būs par maz, jo ģeoekonomiskajā realitātē pastāv spēcīga reģionālā specializācija. Pastāv tāds jēdziens kā Baltijas jūras reģions, kas Eiropas kartē bieži tiek zīmēts kā atsevišķa ģeoekonomiskās realitātes vienība. Nekur citur, kā šajā reģionā, izņemot gan Krieviju, Latvija iekļauties nevar. Un, atbilstoši savai piederībai pie «lielajiem» Ziemeļiem arī šis reģions orientējas galvenokārt uz augstajām tehnoloģijām. (Runa, protams, ir par plašākiem jēdzieniem nekā sviesmaize ar desu.) Mūsdienu pasaulē tās pārvaldes un attīstības funkcijas, kuras palaiž garām valsts, nekavējoties pāriet finansistu, kuri tā vai citādi ir saistīti ar globalizācijas armijām, rokās. Un ja pilnvērtīgu ekonomiskās attīstības ilgtermiņa stratēģiju neizstrādās Latvijas valsts, kuras rīcību tomēr vairāk vai mazāk ir iespējams ietekmēt vēlētājiem, tad šo stratēģiju izstrādēs «nauda», kurai vēlētāju balsis ir vienaldzīgas. Kurš no variantiem mums šķiet labāks?