Pilsoniskā žurnālistika?
|
Latvija ir pretstatu paradīze un iebraucējam no malas tā sagādā jaunus pārsteigumus ik uz soļa. To, protams, nosaka gan kultūras un vēstures mantojums, gan atrašanās vieta pasaules kartē.
Līdzīga situācija vērojama arī internetā. Ja vien proti latviešu valodu un reizi pa reizei palasi, ko tad latvieši raksta, pārdomas garantētas. Blogošana, dienasgrāmatu rakstīšana, komentāru rakstīšana vai draugošanās – brīžiem šķiet, ka puse latviešu sēž pie datora un nemaz no mājas laukā neiet. Zem visām drazām, kas neizbēgami kā pērnā kūla sedz pamatu, gribas atrast arī ko oriģinālu. Tāda pēc savas idejas ir pilsoniskā žurnālistika. Tātad – tribine.lv.
Veidojot pārskatus par citu valstu darbību pilsoniskajā žurnālistikā, sastapos ar dažādiem piemēriem. Tomēr vispārējā tendence: kur mazajam cilvēkam (kā tautas žurnālistam) ir tikusi dota iespēja izteikt savu viedokli, tas tiek darīts ar lielu entuziasmu un atbildības sajūtu. Brīžiem šķita - labi vien ir, ka citvalstu pilsoniskie žurnālisti neprot latviski, bet redz tikai smukas bildītes un samērā garus rakstus (tas nekas, ka copy-paste). Tomēr kā pie mums, tā citur ne viss vienmēr iet gludi un skaisti.
Ar vairāku valstu pilsoniskās žurnālistikas intervijām situācija sanāca ne sliktāka kā laikos, kad internets vēl nebija pieejams un sarakste notika ar vēstuļu palīdzību. Nedēļu ilga gaidīšana uz atbildi, pārsūtīšana no viena pie otra, nebeidzamu atgādinājumu sūtīšana.. . Vairākas valstis (apmēram 5) nemaz neatsaucās.
Tulkošana arī bija interesanta. It īpaši, kad saņēmu garas un profesionālas atbildes, un jau iepriekš zināju, ka vidējam tribīnietim tāds teksta apjoms nemaz nav pieņemams.
Kas tad ir mūsu galvenais mīnuss.
Tribīnē labākajā gadījumā oriģinālais saturs sastāda 15% no visa, kas šeit atrodams. (Visu cieņu tiem, kas veido oriģinālrakstus, reportāžas un video!)
Raksts pēc raksta, rindkopa pēc rindkopas izrādās pārpublicētas nebeidzamā riņķa dancī. Labi, ja vēl kāds to pacenties nospiest ne no pašmāju bāleliņiem (blogeriem), ziņu aģentūrām (LETA, BNS), ziņu portāliem, bet vismaz no ārzemju ziņu aģentūrām.
Nē, arī tas nav nekas slikts, jo kā rādās, tad izkaust to nemaz nav iespējams. Kopēsim. Tomēr ar cieņu pret sevi, ja ne pret citiem. Ziņas taču drīkst papildināt ar savu viedokli, turklāt garāku par 5 vārdu teikumu. Pasakiet, to ko domājat, jo tāpat taču liela daļa esat anonīmi, neuzrādot savu īsto vārdu ne zem rakstiem, ne profilos.
Vai jūsmīgi pārsviežot bildes no citiem portāliem vai blogeru atrastos materiālus, jums nekad nav gribējis pašiem izveidot ko līdzīgu?
Vai jūs pašus tik ļoti iepriecina lasīt ziņas ar lētuma piegaršu kādā lielā ziņu portālā?
Līdzīga situācija vērojama arī internetā. Ja vien proti latviešu valodu un reizi pa reizei palasi, ko tad latvieši raksta, pārdomas garantētas. Blogošana, dienasgrāmatu rakstīšana, komentāru rakstīšana vai draugošanās – brīžiem šķiet, ka puse latviešu sēž pie datora un nemaz no mājas laukā neiet. Zem visām drazām, kas neizbēgami kā pērnā kūla sedz pamatu, gribas atrast arī ko oriģinālu. Tāda pēc savas idejas ir pilsoniskā žurnālistika. Tātad – tribine.lv.
Veidojot pārskatus par citu valstu darbību pilsoniskajā žurnālistikā, sastapos ar dažādiem piemēriem. Tomēr vispārējā tendence: kur mazajam cilvēkam (kā tautas žurnālistam) ir tikusi dota iespēja izteikt savu viedokli, tas tiek darīts ar lielu entuziasmu un atbildības sajūtu. Brīžiem šķita - labi vien ir, ka citvalstu pilsoniskie žurnālisti neprot latviski, bet redz tikai smukas bildītes un samērā garus rakstus (tas nekas, ka copy-paste). Tomēr kā pie mums, tā citur ne viss vienmēr iet gludi un skaisti.
Ar vairāku valstu pilsoniskās žurnālistikas intervijām situācija sanāca ne sliktāka kā laikos, kad internets vēl nebija pieejams un sarakste notika ar vēstuļu palīdzību. Nedēļu ilga gaidīšana uz atbildi, pārsūtīšana no viena pie otra, nebeidzamu atgādinājumu sūtīšana.. . Vairākas valstis (apmēram 5) nemaz neatsaucās.
Tulkošana arī bija interesanta. It īpaši, kad saņēmu garas un profesionālas atbildes, un jau iepriekš zināju, ka vidējam tribīnietim tāds teksta apjoms nemaz nav pieņemams.
Kas tad ir mūsu galvenais mīnuss.
Tribīnē labākajā gadījumā oriģinālais saturs sastāda 15% no visa, kas šeit atrodams. (Visu cieņu tiem, kas veido oriģinālrakstus, reportāžas un video!)
Raksts pēc raksta, rindkopa pēc rindkopas izrādās pārpublicētas nebeidzamā riņķa dancī. Labi, ja vēl kāds to pacenties nospiest ne no pašmāju bāleliņiem (blogeriem), ziņu aģentūrām (LETA, BNS), ziņu portāliem, bet vismaz no ārzemju ziņu aģentūrām.
Nē, arī tas nav nekas slikts, jo kā rādās, tad izkaust to nemaz nav iespējams. Kopēsim. Tomēr ar cieņu pret sevi, ja ne pret citiem. Ziņas taču drīkst papildināt ar savu viedokli, turklāt garāku par 5 vārdu teikumu. Pasakiet, to ko domājat, jo tāpat taču liela daļa esat anonīmi, neuzrādot savu īsto vārdu ne zem rakstiem, ne profilos.
Vai jūsmīgi pārsviežot bildes no citiem portāliem vai blogeru atrastos materiālus, jums nekad nav gribējis pašiem izveidot ko līdzīgu?
Vai jūs pašus tik ļoti iepriecina lasīt ziņas ar lētuma piegaršu kādā lielā ziņu portālā?
Pievienot komentāru
Komentē kā lietotājs
teeja
komentārs
Es daļēji nepiekrītu. Ausma, jau e-pastā Tev rakstīju: mazā cilvēka
žurnālistika (to varbūt ir jāuzsver, ka pilsoniskās žurnālistikas žanra
pazīme ir tā, ka ikviens medijs definē pats savas "pilsoniskās
žurnālistikas" robežas) nozīmē ne tikai to, ko mazais cilvēks RAKSTA,
bet arī to, ko viņš atlasa, izvēlas, uzskata par svarīgu un interesantu
šajā informācijas telpā. Mazā cilvēka žurnālistika nav tikai nopietna
padarīšana čakliem un mērķtiecīgiem cilvēkiem - tā ir arī izklaide un
joki, tā ir mazā cilvēka dzīve. Es drīzāk "kvalitātes
problēmas" saskatu neprecīzā un pret citiem mazajiem cilvēkiem
nevērīgā rakstīšanas manierē. Cilvēki raksta blāķus, raksta
nesakarīgi, raksta garlaicīgi, nemēģina rakstīt tā, lai citiem patiktu.
atbildēt
Un, protams, vēl trešais tips - tie, kas māk salikt kopā pašu radīto un kopēto!
HAU*
atbildēt