Pietura Pačuraitis

Vakar dienasvidū mēroju ceļu no Talsiem uz Dundagu. Kad bijām izbraukuši no pilsētas jau kādu gabalu (mazliet aiz Cīruļiem) es sajutu dabas aicinājumu (ir tādas reizes kad dabas balss nevis klusu atgādina par savu klātbūtni, bet neprātīgi piekliedz pilnu galvu noslāpējot visas pārējās domas) un lūdzu šoferi pieturēt ceļmalā. Izkāpu no mašīnas, vienā ceļapusē tiko apstrādāts lauks otrā - pavasara saules pieliets mežs, viss kopā radīja tādu krāšņu smaržas buķeti, kas liek uz brīdi apstāties un dziļi plaušās ievilkt gaisu. Īsu brīdi pabaudījis pasakaino ainavu, meklēju sausāko ceļu un devos mežā. kad biju nogājis aptuveni trīs, varbūt četrus metrus aiz pirmā krūma, manās nāsīs iecirtās salkana puvuma smaka. Pārlaidu skatienu pāri tuvējai apkārtnei un pamanīju kāda beikta dzīvnieka ķermeni. Neko, pačurāju un devos papētīt tuvāk - kas un kā.

Ķermenis bija bez ādas un bez galvas, acīmredzami ne pirmo dienu mētājies krūmos. Manu uzmanību piesaistīja tas, ka neviens/nekas (ja neskaita mikroorganismus) nebija viņu pat mēģinājis ēst. ar manām virspusējām zināšanām par dabu, biju pieņēmis, ka tāda bārības kaudze vienkārši tāpat mētāties rinķī nevar. Un vēl man mazliet neizprotami likās, kapēc noģērēts dzīvnieks mētājas krūmos bez galvas.

Tākā smaka līķa tuvumā nebija patīkama, pārāk nemēģināju uzvietas ko noskaidrot. Nobildēju un devos atpakaļ uz mašīnu lai turpinātu ceļu uz Dundagu.

Pēcpusdienā, kad atgriezos Talsos uzjautāju vienam paziņam, kas maednieks - varbūt viņš man var pastāstīt kautko par līķi ko atradu. Pēc padoma meklējot nebiju kļūdijies, kad mans paziņa bija uzklausījis manu piedzīvojumu mežmalā, bez kavēšanās paskaidroja, ka tas esot nomedīts vilks. Kad nomedī vilku, tam nogriež galvu un noģērē ādu - trofejām, bet pārējo atstājot mežā. Vilka gaļa neesot ēdama, to neēd pad maitēdāji. Parasti gan vilka pārpalikumus ievedot dziļāk mežā un aprokot, bet kādēļ šis atstāts mežmalā nevar zināt. Varbūt domāja - lai jau mētājas, kas gan tur varētu šamo atrast.

Šādi gadījumi, itkā nekas īpašs, bet rada virkni ar tīri filozofiskiem jautājumiem, uz kuriem tā viennozīmīgi atbildēt nevar. Pirmkārt, man ir grūti saprast, kā var nogalināt savam priekam - tikai lai mājās pie sienas trofeju pieliktu. Otrkārt, kādēļ atstāt tādu šmuci aiz sevis? ja jau tīri sportam nogalināji, vismaz pēdējo cieņu dzīvniekam izrādi un aproc!