Pašlaik & šeit
|
Grūti noticēt, ka mēs, kas dzimuši 60-os, 70-os un 80-os gados, esam nodzīvojuši līdz šai dienai. Bērnībā mēs taču braucām mašīnās, kurām nebija drošības jostu vai gaisa spilvenu. Mūsu gultiņas bija izkrāsotas košās krāsās, kas bija ar augstu svina saturu. Nebija slepeno vāciņu zāļu pudelītēm, durvis bieži netaisījās ciet un skapji vispār nekad netaisījās ciet. Mēs dzērām ūdeni no ūdens pumpja uz stūra, nevis no plastmasas pudelēm. Nevienam neienāca prātā braukāt ar riteni ķiverē. Stundām ilgi mēs meistarojām ratiņus un divriteņus no dēļiem un gultņiem no izgāztuves, bet kad pirmo reizi laidāmies lejā no kalna, atcerējāmies, ka aizmirsām par bremzēm. Pēc tam, kad vairākas reizes nācās ievelties dzelošos krūmos, mēs tikām galā ar šo problēmu.
Mēs gājām ārā no rīta un spēlējāmies visu dienu, atgriežoties mājās tad, kad iedegās ielas laternas, tur, kur tās vispār bija. Veselu dienu neviens nezināja, kur mēs esam, jo nebija taču mobilo telefonu! Grūti iedomāties. Mēs sagriezām rokas, kājas, lauzām kaulus un sitām ārā zobus, un neviens nevienu nesūdzēja tiesā. Visādi bijis. Un vainīgi bijām tikai un vienīgi mēs paši. Atceraties?
Mēs ēdām kūkas, saldējumus, dzērām limonādes, bet neviens nepalika resns, jo mēs visu laiku skraidījām un spēlējāmies. No vienas pudeles dzēra vairāki cilvēki, un neviens no tā nav nomiris. Mums nebija spēļu konsoļu, CD, 165 TV kanālu, interneta, mēs skrējām lielā barā uz tuvāko māju skatīties multeni, jo arī video mums nebija! Toties mums bija draugi. Mēs gājām ārā no mājas un viņus sameklējām. Braukājām uz riteņiem, laidām sērkociņus pa pavasarīgajiem strautiņiem, sēdējām uz soliņiem, uz sētām vai skolas pagalmā un pļāpājām, par ko vien gribējām. Kad mums kāds bija vajadzīgs, mēs klauvējām pie durvīm vai vienkārši gājām iekšā. Atceraties? Bez jautāšanas! Paši! Vieni paši cietsirdīgajā un bīstamajā pasaulē! Bez apsardzes! Kā mēs vispār izdzīvojām?
Mēs izdomājām spēles ar kokiem, konservu bundžām, mēs zagām ābolus no kaimiņu pagalmiem un ēdām ķiršus ar visiem kauliņiem. Katrs kaut reizi ir pierakstījies futbolā, hokejā vai volejbolā, bet ne visi tika pieņemti komandā. Tie, kuri netika, iemācījās tikt galā ar vilšanos.
Meitenes, atceraties lēkājamās gumijas?! Interesanti, ka neviens puisis pasaulē nezin šīs spēles noteikumus!
Šī paaudze mums ir devusi cilvēkus, kuri spēj riskēt, tikt galā ar problēmām un radīt ko tādu, kas līdz šim nav bijis, nav eksistējis. Mums bija izvēles brīvība, brīvība riskēt un brīvība uz neizdošanos, atbildība, un mēs kaut kā vienkārši iemācījāmies ar to visu rīkoties. Ja esi viens no šīs paaudzes, tas ir apsveicami. Mums ir paveicies, ka mūsu bērnība beidzās līdz tam laikam, kad valdība jauniešiem iemainīja brīvību pret skrituļslidām, mobilajiem, zvaigžņu fabriku...
Un kā ir tagad?
- kļūdas pēc Tu spied savas sistēmas piekļuves kodu uz savas mikroviļņu krāsns;
- Tev ir 15 numuru saraksts, lai sazvanītu savu ģimeni, kurā ir 3 cilvēki;
- Tu sūti e-pastu savam kolēģim, kurš sēž Tev blakus;
- Tu esi zaudējis kontaktu ar saviem draugiem vai ģimeni tāpēc, ka viņiem nav e-pasta adreses;
- Pēc darba dienas Tu atgriezies mājās, un atbildi uz telefona zvaniem tā, it kā joprojām atrastos darbā;
- Tu krīti panikā, ja izej no mājas bez sava mobilā telefona, un ej atpakaļ, lai to paņemtu;
- Tu no rīta pamosties, un pirmais, ko izdari – pieslēdzies internetam..
Mēs gājām ārā no rīta un spēlējāmies visu dienu, atgriežoties mājās tad, kad iedegās ielas laternas, tur, kur tās vispār bija. Veselu dienu neviens nezināja, kur mēs esam, jo nebija taču mobilo telefonu! Grūti iedomāties. Mēs sagriezām rokas, kājas, lauzām kaulus un sitām ārā zobus, un neviens nevienu nesūdzēja tiesā. Visādi bijis. Un vainīgi bijām tikai un vienīgi mēs paši. Atceraties?
Mēs ēdām kūkas, saldējumus, dzērām limonādes, bet neviens nepalika resns, jo mēs visu laiku skraidījām un spēlējāmies. No vienas pudeles dzēra vairāki cilvēki, un neviens no tā nav nomiris. Mums nebija spēļu konsoļu, CD, 165 TV kanālu, interneta, mēs skrējām lielā barā uz tuvāko māju skatīties multeni, jo arī video mums nebija! Toties mums bija draugi. Mēs gājām ārā no mājas un viņus sameklējām. Braukājām uz riteņiem, laidām sērkociņus pa pavasarīgajiem strautiņiem, sēdējām uz soliņiem, uz sētām vai skolas pagalmā un pļāpājām, par ko vien gribējām. Kad mums kāds bija vajadzīgs, mēs klauvējām pie durvīm vai vienkārši gājām iekšā. Atceraties? Bez jautāšanas! Paši! Vieni paši cietsirdīgajā un bīstamajā pasaulē! Bez apsardzes! Kā mēs vispār izdzīvojām?
Mēs izdomājām spēles ar kokiem, konservu bundžām, mēs zagām ābolus no kaimiņu pagalmiem un ēdām ķiršus ar visiem kauliņiem. Katrs kaut reizi ir pierakstījies futbolā, hokejā vai volejbolā, bet ne visi tika pieņemti komandā. Tie, kuri netika, iemācījās tikt galā ar vilšanos.
Meitenes, atceraties lēkājamās gumijas?! Interesanti, ka neviens puisis pasaulē nezin šīs spēles noteikumus!
Šī paaudze mums ir devusi cilvēkus, kuri spēj riskēt, tikt galā ar problēmām un radīt ko tādu, kas līdz šim nav bijis, nav eksistējis. Mums bija izvēles brīvība, brīvība riskēt un brīvība uz neizdošanos, atbildība, un mēs kaut kā vienkārši iemācījāmies ar to visu rīkoties. Ja esi viens no šīs paaudzes, tas ir apsveicami. Mums ir paveicies, ka mūsu bērnība beidzās līdz tam laikam, kad valdība jauniešiem iemainīja brīvību pret skrituļslidām, mobilajiem, zvaigžņu fabriku...
Un kā ir tagad?
- kļūdas pēc Tu spied savas sistēmas piekļuves kodu uz savas mikroviļņu krāsns;
- Tev ir 15 numuru saraksts, lai sazvanītu savu ģimeni, kurā ir 3 cilvēki;
- Tu sūti e-pastu savam kolēģim, kurš sēž Tev blakus;
- Tu esi zaudējis kontaktu ar saviem draugiem vai ģimeni tāpēc, ka viņiem nav e-pasta adreses;
- Pēc darba dienas Tu atgriezies mājās, un atbildi uz telefona zvaniem tā, it kā joprojām atrastos darbā;
- Tu krīti panikā, ja izej no mājas bez sava mobilā telefona, un ej atpakaļ, lai to paņemtu;
- Tu no rīta pamosties, un pirmais, ko izdari – pieslēdzies internetam..
Pievienot komentāru
Komentē kā lietotājs
eindhoven
komentārs
Par Matriksu runājot- noskatieties Frica Langa (Fritz Lang) filmu Metropole
(Metropolis). Apbrīnojamas pareģošanas spējas :)
atbildēt
tinfoil hat
komentārs
Aizmirsu papildināt. Uzdot jautājumu un vispār mēģināt noskaidrot vai mēs
dzīvojam matriksā ir absurdi. Tas nav pierādāms nekādā veidā, cilvēka
prāts nevar izlīst ārā no telpas. Bet nu, protams, ģenerēt savas teorijas
nav aizliegts. Vēlu veiksmi.
atbildēt
tinfoil hat
komentārs
Es saprotu šīs te nostaļģiskās atmiņas, tomēr raksta beigas visu
sabojāja. Izlasot to daļu "kā ir tagad", pēc manas saprašanas
iznāk, ka mūsdienu paaudze nav līdzvērtīga vecajiem padomju laiku
cilvēkiem? Pilnīgs absurds. Autors nemin kādi ir mūsdienu modernās pasaules
ieguvumi. Izskatās, ka arī autoram patīk lietot internetu, drošvien arī
mobīlais telefons ir kurā visticamāk ir vairāk par 15 nummuriem atrastos
vēl ļoti daudz lietu, kuras varētu minēt, kas ir mūsdienīgas dzīves
neatņemamas sastāvdaļas. Katram ir dota izvēle dzīvot ar vai bez tām.
Tagad parunāsim nedaudz par nepatīkamo. Padomju mantojums, kas mīt cilvēku prātos. A kā ir ar jūsu atbildības sajūtu? Nu tā kopumā ņemot. Mūsu valstij pie šprices kopš neatkarības atgūšanas ir bijusi šī te "spēcīgā" 50o, 60o gadu paaudze. Un kur mēs tagad esam? To jūs paši zinat. Mans uzskats ir tāds, ka cilvēkiem, kas lielāko savu dzīves daļu ir nodzīvojuši savienības laikos ir izteikts atbildības sajūtas trūkums gan pret sevi, gan apkārtējiem. Protams, nepārprotiet mani, es šeit nerunāju par visiem, bet gan par vienu palielu daļu, kas dzīvojot savienības laikos laikam tik ļoti bija izslāpuši pēc naudas, ka tiekot pie varas, valsts apzagšanas sindroms vai lauzās ārā. Un jā, vainu novelt uz citiem arī nevar. Jaunā paaudze, pie kuras piederu arī es vēl nav ieguvusi iespēju tikt pie varas, līdz ar to nav vēl sevi pierādījusi.
Nenoliedzami ir dažreiz patīkami padomāt par to kā bija, it sevišķi ja bija pozitīvi, tomēr mēģināt salīdzināt pagātni ar tagadni ir bezjēdzīgi. Tagad ir jauni laiki ar jaunām tehnoloģijām, uzskatiem un domāšanu.
Be real.
Tagad parunāsim nedaudz par nepatīkamo. Padomju mantojums, kas mīt cilvēku prātos. A kā ir ar jūsu atbildības sajūtu? Nu tā kopumā ņemot. Mūsu valstij pie šprices kopš neatkarības atgūšanas ir bijusi šī te "spēcīgā" 50o, 60o gadu paaudze. Un kur mēs tagad esam? To jūs paši zinat. Mans uzskats ir tāds, ka cilvēkiem, kas lielāko savu dzīves daļu ir nodzīvojuši savienības laikos ir izteikts atbildības sajūtas trūkums gan pret sevi, gan apkārtējiem. Protams, nepārprotiet mani, es šeit nerunāju par visiem, bet gan par vienu palielu daļu, kas dzīvojot savienības laikos laikam tik ļoti bija izslāpuši pēc naudas, ka tiekot pie varas, valsts apzagšanas sindroms vai lauzās ārā. Un jā, vainu novelt uz citiem arī nevar. Jaunā paaudze, pie kuras piederu arī es vēl nav ieguvusi iespēju tikt pie varas, līdz ar to nav vēl sevi pierādījusi.
Nenoliedzami ir dažreiz patīkami padomāt par to kā bija, it sevišķi ja bija pozitīvi, tomēr mēģināt salīdzināt pagātni ar tagadni ir bezjēdzīgi. Tagad ir jauni laiki ar jaunām tehnoloģijām, uzskatiem un domāšanu.
Be real.
atbildēt
Anonīms
(par ABAB komentāru)
ABAB
komentārs
Péc 50 gadiem visi bús pieslégti virtuálajai videi, ká matriksá - pēc 150
tas būs obligāti, pēc 200 neviens nezinās, kas ir realitāte.
Pie tam gēnu ienzineirija būs panākusi to, ka tavi mazmazbērni būs ģenētiski tīri no vēlmes pēc brīvības.
Pie tam gēnu ienzineirija būs panākusi to, ka tavi mazmazbērni būs ģenētiski tīri no vēlmes pēc brīvības.
atbildēt
eindhoven
komentārs
Anonīms
komentārs
sondora
komentārs
Par to kā bija...taisnība. Un baigi forši, ka tā dzīvojām, bija jautri un
interesanti. Par to kā ir tagad...taisnība. Mazāk jautri un nemaz nav tik
interesanti, kā likās, ka būs. Un kad man paliek interesanti, citiem es
liekos ne visai ritīga...garlaicīgi:(
atbildēt
Jaunie laiki, te ir nedaudz citas vērtības un attiecības, tās nevajag salīdzināt. Viekārši jāpārslēdzās.
Man ir pāri 30, jūtos labi jaunajos laikos un protams izjūtu nostaļģiju pēc vecajiem, bet tā bija arī mana bērnība.
atbildēt