Pasaka par Latviju un žurkām

Reiz gāju pa nomaļu lauku ceļu un man pa priekšu tik pat nesteidzīgi slāja kāds vecs vīrs ar maisu plecā un rungu rokā. Pēc brīža viņš apstājās, nocēla maisu no pleciem, ar rungu tajā kaut ko apmaisīja un turpināja ceļu. Pēc brīža atkal tas pats – vīrs noceļ maisu, apmaisa, un iet tālāk. Pēc trešās reizes neizturēju un piegāju vecajam vīram klāt, lai apjautātos, kas viņam maisā un kādēļ viņš tur ik pa brīdim kaut ko apmaisa.

„Redzi, dēls, maisā man ir žurkas. Ja es ilgi eju, tad tās sāk kost man mugurā. Tādēļ es apstājos, apmaisu tās ar rungu, viņas sāk plēsties savā starpā un kādu laiku liek man mieru,” noteica vecais vīrs, uzmeta maisu plecā un turpināja ceļu savā nesteidzīgajā gaitā.

P.S. Uz šāda pastāsta, kuram autoru gan nezinu, atcerēšanos mani pamudināja rezonanse uz rakstu par krievu karodziņiem mašīnu logos, pavērojot, kā anonīmi latvieši plēšas ar anonīmiem krieviem savā starpā. Viens bez otra gan laikam pastāvēt nevarētu, jo - ja viss šķistu kārtībā, tad nebūtu, par ko plēsties. Līdz ar to paliek jautājums – kas ir maisa stiepējs un rungas īpašnieks mūsu gadījumā?