Par attiecībām – kino un dzīve

Vakar aizgāju uz filmu Sex and the City (ar draudzenēm, protams). Neko lielu no tās filmas, godīgi sakot, negaidīju, lai arī seriāls man patika. Tāpēc arī nekādu prātīgo recenziju tā, manuprāt, nav pelnījusi, jo tāpat visiem skaidrs, ka tas ir uz seriāla lauriem guļošs projekts, kam ar kino kā mākslu nav nekāda sakara.

Tomēr filma rosināja uz pārdomām par attiecībām – tiesa gan nedaudz citādām pārdomām, kā scenāristi būtu gribējuši.

Īsumā par pašu filmu – lielākoties filma atgādina to pašu veco, labo seriālu, tikai ar diezgan nepatīkamu pārspīlējuma devu. Asprātīgie sitkoma dialogi uz lielā ekrāna izskatās diezgan samudrīti un pie mazā formāta pieradušās aktrises (piemēram, Sintija „Miranda” Niksone vai Kima „Samanta” Ketrela) uz lielā ekrāna īsti neprot izpausties. Pieklājīga bija Sāra Džesika Pārkere, viņa jau šad tad paspēlē arī kaut kur citur, tā kā pieredze ir (piemēram, Failure to Launch). Un, protams, jaukā Dženifera Hadsone Kerijas asistentes lomā bija patīkams atsvaidzinājums jau pierastajam aktieransamblim.

Kaut arī daudz kas mani kaitināja (tūlīt pastāstīšu sīkāk), jāatzīst – bija viens moments, kas tiešām gandrīz pretendēja uz māksliniecisku drāmas attēlojumu. Proti, brīdis, kad pēc transvestīta izkrāsotā Kerija savā kāzu kleitā ar kāzu putnu uz galvas saprot, ka Misters Bigs Lieliskais Vīrietis ir aiztinies no altārpriekšas, kad viņai izkrīt telefons no rokām, un pāris kadrus vēlāk, kad viņa izmisīgi šķaida savu kāzu pušķi pret Lieliskā galvu... Tas viss izklausās tik šķērmi, bet filmā parādīts ļoti spēcīgi.

Un tomēr...
Kad mājās skatījos seriālu, pēc zināma perioda sajūsmas ar laiku pārņēma tāds viegls nelabums un sajūta – tas ir feiks. Visas šīs četras varones, „ar kurām identificējas vai ikkatra sieviete pasaulē” (kā to uzsver reklāmas rullīši), īstenībā ir tālāk no īstas sievietes nekā kāda citplanētiete tāltālā galaktikā. Viņu intereses, attieksme vienai pret otru un vīriešiem, vērtību sistēmas – tas viss dažbrīd atgādina farsu. Filmā tas arī bija jūtams ļoti izteikti. Un pārņem bažas iedomājoties, ka sievietes mūsu sabiedrībā skatās un (ak, šausmas!) mācās no šādiem piemēriem.

Piemēram, Kerijas un Lieliskā attiecības, kas ir on again/off again jau 10 gadus, joprojām rada tādas nenopietnas afēras iespaidu. Vai jums ir sajūta, ka šie divi kaut nedaudz pazītu viens otru? Vai Miranda, kurai ir superīgs vīrs, pret kuru viņa vienmēr ir izturējusies kā pret kājslauķi – vai tas ir piemērs uz ko tiekties? Vai Samanta, kura piecdesmit gadu vecumā pamet vienīgo džeku, kurš viņu mīl ne tikai viņas (atvainojiet) piselīguma dēļ. Ko viņa darīs vēl pēc desmit gadiem? Sixty and fabulous?

Protams, viss bija ļoti smuki, filmā ir daudz smuku drēbju, aksesuāru, vietu, situāciju, kā dēļ vien ir vērts paskatīties. Bet nevajadzētu ņemt nopietni neko no tā, kas šai filmā ir zem leibla „attiecības”, jo skaidrs, ka neviena no tām zostiņām attiecības veidot nemāk.
Nedomāju nevienu atrunāt iet paskatīties šo filmu (uz kino vai drīzāk – nokačāt un nolūrēt mājās) draudzeņu vai sevis sabiedrībā. Taču iesaku saglabāt to distanci starp šīm sievietēm, kuras dzīvo no mūsējās pilnīgi atšķirīgā (izdomātā) sabiedrībā, un mums – meitenēm, kuras ir īstas, ar īstām jūtām un īstām attiecībām.