Negribu redzēt politisko reklāmu

Vakar vakarā Rīgā uz ielas ieraudzīju pirmo politiskās reklāmas plakātu un pirmā doma bija: f**k, lūdzu, nē... Jo sapratu, ka tūlīt tāda masēšana sāksies no visām pusēm.

Plakāts vienkāršs – virsū tikai sabiedrībā ļoti zināma politiķa seja, ieģērbts žaketē, bez kaklasaites, augšējā krekla podziņa vaļā un sejā nolasāma ļoti optimistiska un darba spara un enerģijas pilna seja, kas netieši ziņo „es gribu un varu savest visu kārtībā, esmu uzticams un pozitīvs, esmu vienkāršs un tolerants inteliģents, kas zina, ko vēlas, un ko vēlaties jūs – kārtību un drošību. Es to varu sniegt”. Kaut kā neticas tomēr. Uzreiz iedomājos, ka tas ir tikai sākums. Cik vēl tādu seju mums bāzīs virsū un katrs solīs uzvest mūs stikla kalnā... Pilnīgi noskurināties gribas.


Kaut kā baigais riebums pret to visu uznāca un sāku domāt, kas vispār par šo tēmu būtu jārāda, lai šinī brīdī riebumu nomainītu ticība. Varbūt atmiņas centri smadzenēs jāizoperē.


Vienīgais, ko tur ar piespiešanos interesantu varētu pavērot – vai šādā sociālekonomiskajā situācijā kāds atļausies kādu radošu drosmi savos politreklāmu konceptos vai tomēr turēsies pie pensionāru tiesību aizstāvēšanas lozungiem un bildēm kopā ar bērniem.