Naksnīgas pārdomas par psihopātiem un politiku

Nesen lasīju kāda psihoterapeita atziņu, ka zināma daļa personību, kuri savas dzīves laikā ir uzsākuši kādu revolūciju vai izpaudušies kā tirāni, piemēram, Hitlers, Staļins, Ļeņins, ir savā ziņā psihopāti, ar savām darbībām kompensējot kādu iekšēju, kā lai saka, trūkumu, vājību, kompleksu, traumu vai ko tamlīdzīgu, kas izraisa neatgriezeniskas sekas indivīda uzvedībā. Pamatojums, kādēļ šāda tipa cilvēki vispār uzņemas kaut kādas revolūcijas uzsākt, ir tas, ka viņi ir disharmonijā paši ar sevi. Harmoniski cilvēki uz tik radikālām lietām neparakstās, jo ikdienas dzīvē jūtas tīri labi.

Un tad es te padomāju – kā ir interesantāk? No vienas puses – kurš gan tīņu gados nebūs ja ne teicis, tad vismaz dzirdējis teicienu, ka „trakajiem taču pieder pasaule”. Tomēr no otras puses - diez vai viņi ar to domā Fīreru, Duči vai Ivanu Bargo. Tātad – jo trakāk dzīvo, jo foršāk. Nedomāju, ka viņiem jau ir nogruntējusies izpratne par to, kur vārdam „traks” beidzas pozitīvo piedzīvojumu oreols un sākas vājprāts, kas rezultējas ar vardarbības izpausmēm uz apkārtējiem. Tā kā visādu revolūciju sekas arī vērtējamas dažādi, tad arī trakums ir vērtējams dažādi, jeb, citējot klasiķi – „Jedem das seine”.

Šādi psihopāti bieži vien neizceļas ar īpašu gudrību vai augstu intelektu, taču tas ar uzviju tiek kompensēts ar harizmu un spēju vadīt masas ar visām no tā izrietošajām sekām, tādēļ vienmēr atrodas mazāka vai lielāka ļaužu čupiņa, kas viņus uzlūko ar patiesu apbrīnu par to, ka šis cilvēks gluži vienkārši atļaujas darīt kaut ko tādu, kam „cilvēks parastais” nekad neparakstītos – viņam pat nebūtu domas „darīt to vai nedarīt”. Iemesli, kādēļ šādiem cilvēkiem seko, ir daudz un dažādi, es tos visus šeit neizklāstīšu, jo nemaz tos visus nezinu un nevaru zināt.

Uz nelielām pārdomām par iespējamo psihopātu parādīšanos Latvijā mani pamudināja pēdējā laikā aktualizējošās runas par to, ka mums tūlīt būs jauna valsts. Ir čupiņas ar neapmierinātajiem, kas gatavi kardināliem soļiem, ir musinātāji (arī tepat - tribīnē), kuri visur saskata ienaidniekus. Nevaru saprast – vai mani šādas izpausmes iedvesmo vai biedē. Iedvesmojošas varētu būt viņu spējas aizraut, tomēr kopumā drīzāk biedē, jo kārtīgiem psihopātiem ir vēl viena iezīme – viņi ir neprognozējami un bieži vien spontāni – nekad nevar zināt, ko viņi darīs, kad tiešām iegūs varu.

Es esmu pret logu dauzīšanu un cilvēku apmētāšanu ar bruģakmeņiem, bet esmu par savu profesiju erudītāko pārstāvju došanos Saeimas virzienā. Šobrīd pa lielam visi bļauj, ka tagadējos vajag nost, bet neviens nav parādījis, ko likt vietā, jo ne pozīcijā, ne opozīcijā, ne jaunizveidotajos politspēkos es vismaz priekšplānā neredzu neko citu kā politiķus.

Tiešām ceru, ka šā brīža situācija varētu būt kā ļoti laba motivācija Saeimas virzienā skatīties profesionāļiem, jo neticu, ka cilvēki ar diagnozi „politiķis” šo visu spēj saprast, kur nu vēl vērst uz labu. Šādam apgalvojumam man ir personisks pamatojums, jo ir nācies saskarties ar šādiem tādiem politiķiem darba procesā, kur ir skaidrs, ka saimnieciskie procesi tiek vērtēti un bīdīti tikai un vienīgi caur politisko prizmu, un tieši tā ir visu šo procesu bremze un galvenā nelaime, jo politiķi nodarbojas ar politiku, nevis saimniecību.
Rezumējot visu – ceru, ka, lai izstumtu cilvēkus no recesijas procesa, nevajadzēs armiju ar psihopātiem priekšgalā, bet pietiks ar gudriem (kuriem gudrība ir vērsta pareizā virzienā) cilvēkiem, kuriem nav jāmet bruģakmens pa kādu, lai pierādītu savu taisnību.

Varbūt jāpadomā, ko pats tā labā var darīt, jo skaidrs, ka lielākā daļa tāpat visu šo laiku nosēdēs pie TV, radio vai tīmekļa un beigās piesliesies tam, kurš sev aiz muguras būs dabūjis vairākumu. Tātad atkal risks, ka kāds psihopāts var veikli izmantot situāciju – fons šobrīd ir ļoti pateicīgs – cilvēki ir neapmierināti, ar sakāpinātām emocijām un politiskajiem procesiem pievērstu uzmanību, īsti nesaprotot, par ko vispār balsot. Varbūt gaida, kad kāds pateiks ko vairāk nekā „nost ar esošo politisko eliti – zagļiem un nodevējiem!”

Pagaidām piedāvājums, ko likt vietā, faktiski nav. Un sliktākais, ka arī laika līdz vēlēšanām faktiski nav. Un ja vēlēšanas būtu rīt? Ko tad? Ar dedukcijas metodi jāatsijā sliktākās no labējām partijām (lielu atšķirību gan starp viņām neredzu) un jātaisa loterija? Domāju, ka ne es viens viedais, kurš apgalvos, ka cilvēki ir nobrieduši apskatīt jaunu piedāvājumu. Tādu, kas nav bijis uz tās nepateicīgās skatuves un nav arī sašmucējies. Ar mūsu vētraino un neviennozīmīgo vēsturi pēc neatkarības atgūšanas gan grūti atrast tādu piedāvājumu, bet labi, ka cilvēkam visos laikos ir piemitusi apslēpta tieksme ticēt pasakām, jeb vienkāršāk izsakoties – ja cilvēki ir valsts, bet valsts ir sieviete, tad tagad laikam tā gaida princi baltā zirgā. Ceru, ka sagaidīs un tas nebūtu slikti, jo pēc pamatīgas piedrāšanas vienatnē to pārdzīvot esot visai smagi. Tā pa lielam ir divi varianti, kā tam mēģināt tikt pāri – atgriezties, piedot un cerēt, ka vairs neatkārtosies, vai arī gaidīt (meklēt) princi, kurš nepiedrāzīs.