Mūzikas Industrijas zābaks
|
Mūzikas Industrija ienīst internetu. Mūzikas industrija ienīst klausītāju. Mūzikas industrija vēlas diktēt noteikumus – kur un kā mums klausīties mūziku. Ērtības nolūkos turpmāk teiksim vienkārši – Industrija.
Kamēr cilvēki pārrakstīja skaņu plates un kompaktdiskus šņācošās magnētiskajās kasetēs, Industrijai pret to nebija nekas pretī. Taču nevienam pat prātā nenāca, ka vairums cilvēku būs gatavi klausīties apgraizītu, draņķīgu skanējumu, lai tikai varētu tikt pie kārtotās dziesmas tūlīt un tagad.
Līdzīgi kā digitālā fotogrāfija mainījusi cilvēku ieradumus un prasības pret attēlu, tas pats noticis ar mūziku. Industrijas pārstāvji var čīkstēt cik grib, taču viņiem nākas saprast, ka patiešām kvalitatīvs skanējums, kādu nes vinila plate vai labs CD ieraksts interesē aizvien mazāk cilvēku. Un ka pelnīt 300, 400 procentus no diska kļūst ne tikai nekaunīgi, bet tā ir arī bedres rakšana pašiem sev. Laikā, kad mūzikas patēriņš tikai pieaug (Industrija saka, ka samazinās, jo pārdošanas apjomi taču krītas), Industrijai vajadzētu meklēt korektus veidus kā piedāvāt pakalpojums, kas patiešām ir vajadzīgi, nevis tādus, kuru nepieciešamība jāpiedomā vai jāuzspiež ar varu.
Taču tā vietā Industrija rīkojas pilnīgi pretēji. Labi, viņi saka, ja vēlaties pirkt mūziku internetā, lūdzu. Un bladāc – viens dolārs par dziesmu mp3 formātā. Es varu iegādāties pilnu albūmu par cenu, kas pārsniedz veikala skaitļus. Un ko es par to saņemu? Pirmkārt jau sliktāku skanējumu, jo mp3 jebkurā gadījumā ir apgraizīta skaņa. Otrkārt es saņemu pliku failu, bez bukleta, bez attēliem, bez papildus informācijas. Treškārt, kā es vajadzības gadījumā pierādīšu, ka šie mp3 faili ir pirkti, nevis zagti? Un kas notiks, ja man nobruks disks ar visiem šiem pirktajiem labumiem?
Īsāk sakot, es vēlos pārmest Industrijai totālu nespēju mainīties jaunajos komunikāciju līdzekļu apstākļos. Visiem ir zināms, ka mp3 un citi mūzikas kodēšanas formāti nes sev līdzi tā sauktos metadatus – līdzīgi kā foto fails, kurā ierakstītas ziņas par foto kameru, ekspozīcijas laiku un citiem parametriem, utt. Mūzikas failam, līdzās autoram un nosaukumam, var pierakstīt arī virkni citus datus – izpildītāja foto, dziesmas vārdus, utt. Virkne atskaņošanas programmu šos datus spēj glīti atainot.
Ko mēs iegūstam? Mēs iegūstam pievienoto vērtību. To, ko Industrija nekādi nevēlas mums sniegt. Vai nav patīkami, ja iegādājoties disku internetā(nu ne jau par veikala cenu, piedodiet), es saņemtu arī foto attēlus, informāciju par izpildītāju, dziesmu tekstus, linkus uz web lapām un citas ziņas. Pozitīvs piemērs tam ir daži interneta radio risinājumi (last.fm, pandora.com), kas, dziesmai skanot, sniedz dažādus papildus datus un, protams, piedāvā iespēju iegādāties CD. Iespējams, ir vēl kādi interesanti piemēri, par kuriem man nav ne jausmas. Taču redzot disku cenas veikalos un internetā rodas jautājums – kas tā ir par Industriju, kas tik gausi mainās. Zināms tikai, ka tie NAV mūziķi, kurus mūzikas pirātisma problēma uztrauc visvairāk.
PS* Starp citu! Ļoti labs piemērs kā studijas risina šo situāciju ir www.magnatune.com
Kamēr cilvēki pārrakstīja skaņu plates un kompaktdiskus šņācošās magnētiskajās kasetēs, Industrijai pret to nebija nekas pretī. Taču nevienam pat prātā nenāca, ka vairums cilvēku būs gatavi klausīties apgraizītu, draņķīgu skanējumu, lai tikai varētu tikt pie kārtotās dziesmas tūlīt un tagad.
Līdzīgi kā digitālā fotogrāfija mainījusi cilvēku ieradumus un prasības pret attēlu, tas pats noticis ar mūziku. Industrijas pārstāvji var čīkstēt cik grib, taču viņiem nākas saprast, ka patiešām kvalitatīvs skanējums, kādu nes vinila plate vai labs CD ieraksts interesē aizvien mazāk cilvēku. Un ka pelnīt 300, 400 procentus no diska kļūst ne tikai nekaunīgi, bet tā ir arī bedres rakšana pašiem sev. Laikā, kad mūzikas patēriņš tikai pieaug (Industrija saka, ka samazinās, jo pārdošanas apjomi taču krītas), Industrijai vajadzētu meklēt korektus veidus kā piedāvāt pakalpojums, kas patiešām ir vajadzīgi, nevis tādus, kuru nepieciešamība jāpiedomā vai jāuzspiež ar varu.
Taču tā vietā Industrija rīkojas pilnīgi pretēji. Labi, viņi saka, ja vēlaties pirkt mūziku internetā, lūdzu. Un bladāc – viens dolārs par dziesmu mp3 formātā. Es varu iegādāties pilnu albūmu par cenu, kas pārsniedz veikala skaitļus. Un ko es par to saņemu? Pirmkārt jau sliktāku skanējumu, jo mp3 jebkurā gadījumā ir apgraizīta skaņa. Otrkārt es saņemu pliku failu, bez bukleta, bez attēliem, bez papildus informācijas. Treškārt, kā es vajadzības gadījumā pierādīšu, ka šie mp3 faili ir pirkti, nevis zagti? Un kas notiks, ja man nobruks disks ar visiem šiem pirktajiem labumiem?
Īsāk sakot, es vēlos pārmest Industrijai totālu nespēju mainīties jaunajos komunikāciju līdzekļu apstākļos. Visiem ir zināms, ka mp3 un citi mūzikas kodēšanas formāti nes sev līdzi tā sauktos metadatus – līdzīgi kā foto fails, kurā ierakstītas ziņas par foto kameru, ekspozīcijas laiku un citiem parametriem, utt. Mūzikas failam, līdzās autoram un nosaukumam, var pierakstīt arī virkni citus datus – izpildītāja foto, dziesmas vārdus, utt. Virkne atskaņošanas programmu šos datus spēj glīti atainot.
Ko mēs iegūstam? Mēs iegūstam pievienoto vērtību. To, ko Industrija nekādi nevēlas mums sniegt. Vai nav patīkami, ja iegādājoties disku internetā(nu ne jau par veikala cenu, piedodiet), es saņemtu arī foto attēlus, informāciju par izpildītāju, dziesmu tekstus, linkus uz web lapām un citas ziņas. Pozitīvs piemērs tam ir daži interneta radio risinājumi (last.fm, pandora.com), kas, dziesmai skanot, sniedz dažādus papildus datus un, protams, piedāvā iespēju iegādāties CD. Iespējams, ir vēl kādi interesanti piemēri, par kuriem man nav ne jausmas. Taču redzot disku cenas veikalos un internetā rodas jautājums – kas tā ir par Industriju, kas tik gausi mainās. Zināms tikai, ka tie NAV mūziķi, kurus mūzikas pirātisma problēma uztrauc visvairāk.
PS* Starp citu! Ļoti labs piemērs kā studijas risina šo situāciju ir www.magnatune.com
Pievienot komentāru
Komentē kā lietotājs
atbildēt