Mīts par tautas varu un tautvaldību

Desmitgadi pēc padomju komunisma gāšanas sacēlās masu neapmierinātības jauns vilnis un šoreiz neapmierinātība vērsās pret postkomunistiskajiem režīmiem, kuri, kā sēnes pēc lietus bija parādījušies uzreiz pēc sarkano karogu nolaišanas. Sākot ar 2000. gadu Serbijā, bet beidzot ar Ukrainu un Gruziju, visur scenārijs bija viens – strīdīgi vēlēšanu rezultāti, pēc tam pūļi ielās un varas nomaiņa. Tagad ir sācies trešais vilnis – ne tikai Latvijā, bet vēl virknē valstu masu neapmierinātība vēršas pret šķietami demokrātiskiem, taču patiesībā varu uzurpējušiem korumpētiem režīmiem, kuru pastāvēšana ir tikai laika jautājums. Masu protesti, atsaucoties uz tautas varu, un sekojošām varas maiņā ir kļuvuši par ierastu lietu, taču – vai viss ir vienkārši?
Psihologi, kas izpēta masu uzvedību, zina, kā fascinējoši darbojas pūlis. Uzvaroši noskaņojumi pārņem visus – kā tiešos dumpiniekus, tā vērotājus. Vienlaikus šis reibums nav labākais ceļš procesu izpratnei. Pēdējo gadu tautvaldības karnevālu atmosfēra – kā rokkoncerti diennakts garumā Kijevā oranžās revolūcijas laikā, padara neredzamu politiku, kas notiek projām no laukumiem. Kā 1989. gadā Prāgā, tā 2000. gadā Serbijā, ne mazāk svarīgi lēmumi tika pieņemti piesmēķētās istabās, un to loma bija tikpat nozīmīga varas maiņā, kā pūļi uz ielām.
Vienlaikus absolūtā vairākumā gadījumu cilvēkiem bija nopietni iemesli neapmierinātībai. Masveida dumpji un revolūcijas kļuva izplatītā parādība pēc 1789. gada, kad parīzieši ņēma Bastiliju. Īstenībā, kad pūlis ieņēma cietumu, kā arī nolinčoja komandantu un apsargus, tajā atradās tikai septiņi cietumnieki, no kuriem neviens nebija politieslodzītais. Tomēr lai cik pretrunīga arī nebūtu Bastīlijas ieņemšana, tā kļuva ar simbolisku lūzuma punktu vēsturē un jau vairāk nekā 200 gadus revolucionārā pūļa, kas ieņem valdības ēkas un gāž izkurtējušus režīmus, tēls valdzina cilvēku apziņu.
Filmas - tādas kā Eizenšteina "Oktobris" – tika uztvertas kā dokumentālas, kaut arī Ziemas pils ieņešanas inscenējuma laikā aizgāja bojā vairāk ļaužu, nekā reālo notikumu gaitā, kad vara tika nodota boļševikiem praktiski bez pretestības. Tomēr filmas radītais revolūcionārā viļņa tēls fundamentāli iesēdās visas pasaules apziņā. Pēc 1989. gada Francijas un Krievijas radītos priekšstatus par kaislību pārņemto pūli, sabiedrības apziņā gan sāka nomainīt priekšstati par “dziesmotajām” revolūcijām. Vienlaikus jautājums – vai tautvaldība spēj pildīt savu solījumu un atpestīt tautu no korumpētiem un absurdus lēmumus pieņemošiem politiķiem – līdz galam joprojām nav atbildēts.
Problēma ir tur, ka tauta tieši valdīt nevar. Var tikai atsevišķi cilvēki. Tauta ir spējīga tikai noraidīt vienu valdnieku salikumu un iecelt posteņos citus cilvēkus. Vienlaikus pats par sevi šis process nevar garantēt konstitūcijas ievērošanu vai godīgas valdības esamību. Pietiek paskatīties uz to, ar ko beidzās masu protesti pret korupciju Filipīnās 1986.gadā, vai atcerēties, ka serbu līderi Zorana Džindžiču trīs gadus pēc nākšanas pie varas nošāva tie paši pusmilitārie formējumi, kuri savulaik ar tādu entuziasmu gāza Slobodanu Miloševiču. Vai arī paraudzīties uz to, kā cits citu apkaro ukraiņu oranžās revolūcijas varoņi.
Problēma ir tur, ka korumpētie un izkurtējušie režīmi, pie kuriem pilnā mērā var pieskaitīt arī Latvijas valdošo koalīciju, ne mazums pavēsta arī par sabiedrību, kurā tie valda. Valdošais režīms parasti ir sabiedrības ar visām tās sociālajām problēmām spogulis. Kā reiz precīzi izteicās odiozais Zairas valdnieks Mobutu, "korupcijai vajag, lai būtu vismaz divi cilvēki".
Tautas niknums gāžas pār kukuļus ņemošiem un saviem draugiem naudu dalošiem valsts vadītājiem, bet bez kukuļus un “otkatus” dodošiem uzņēmējiem korupcija nav iespējama. Kad sliktie puiši ir padzīti no varas siles, būtu naivi domāt, ka birokrātiskas piramīdas pārējie elementi nekavēsies sekot saviem patroniem. Cilvēciņi, kuri pieskaņojās vecajam režīmam, parasti tikai vārdos, nevis darbos atbrīvojas no šī režīma laikā iegūtajiem paradumiem.
Lai cik godprātīgi arī nebūtu jaunie līderi, ir gandrīz neiespējami izmainīt visu valsts pārvaldes aparātu un izmest pa durvīm visu korumpēto birokrātiju. Līdz ar to tautvaldības revolūciju karnevāli, tāpat kā jebkura zaļumballe, rada pamatīgas paģiras. Tautvaldības kults kā zāles pret korumpētām un nekompetentām valdībām draud pārvērsties par bezgalīgu riņķa deju, kad valdības tiek mainītas tikai revolūciju rezultātā. Rodas savdabīga parodija par Trocka un Mao "permanento revolūciju" tēmu – tās tiek pasniegtas kā zāles pret visām visām sociālajām slimībām. Tomēr tautas vara ir tikuma triumfts tikai tās sākotnējā stadijā, pēc tam seko politisko intrigu, personisko ambīciju un kabinetu spēlīšu meistaru laiks.
Vienīgā patiesā demokrātija ir garlaicīgs un ķēpīgs konstitucionālais darbs likumdošanas druvā, radot politiķu kontroles mehānismus, politisko līdzsvaru sistēmu un situāciju, kad negodīgi politiķi un ierēdņi (kas ir ne mazāk svarīgi), mēģinot iedzīvoties uz tautas rēķina, uz visiem laikiem ir pārvilkuši svītru savām karjerām. Šī iemesla dēļ atliek cerēt, ka Latvijā vēl šogad pie varas esošo klaunu un politisko prostitūtu vietā tiks ievēlēta tāda Saeima, kura ir spējīga risināt šos uzdevumus. Un ja kādam no “lielākajiem kretīniem” šķiet, ka Saeimas ārkārtas vēlēšanas var radīt nestabilitāti valstī, tad viņam būtu vērts padomāt par to, kādu nestabilitāti ilgtermiņā radīs šo vēlēšanu nerīkošana.