Mario Pjuzo "Krusttēvs"
|
Grāmata, kuru daudzkārt biju apgrozījusi rokās un nolikusi nost. Lai arī man ļoti patīk kriminālromāni, šis pat ar visu savu pasaules slavu kaut kā nevilināja. Līdz brīdim, kad beidzot tomēr to atšķīru, jo nevienas citas vienkārši nebija pa rokai.
Nekādā gadījumā to nenožēloju. Lai arī sākumā biju mazliet vīlusies, jo radinieku uzskaitījums kaut kā neatbilda manam priekšstatam par aizraujošu romānu, tālāk lasot, aizrāvos ne pa jokam.
Lai ko arī teiktu, šī grāmata ārkārtīgi lielā mērā atšķiras no visiem manis lasītajiem literārajiem darbiem. Tagad, kad esmu to izlasījusi, es vairs nesauktu "Krusttēvu" par kriminālromānu, drīzāk gan- par psiholoģijas un startēģijas labirintu. Aizraujošu labirintu, turklāt ne tuvu tādu, kā varētu šķist, dzirdot vārdu "psiholoģisks". Šķiet, emocijas atklātas, tieši aprakstot to, kā grāmatas varoņi tās neizrāda. Ne tuvu asarainajām melodrāmām, ne tuvu smagajiem, sarežģītajiem un grūti lasāmajiem darbiem, kas pretendē uz psiholoģijas nosaukumu.
Interesanti bija to lasīt arī tādēļ, ka pirms tam biju lasījusi žurnālu "Leģendas", kurā aprakstīta Sinatras loma šajos notikumos, kas, kā daži uzskata, ir teju dokumentāli. Par to, vai tā tiešām ir, spriest neņemos, jo lasīju "Krusttēvu" kā daiļliteratūru, nevis reālu vēstures liecību.
Tiem, kas pie tā vēl nav ķērušies, es ieteiktu lasot nesteigties. Zinu, ka reizēm lasu steidzīgi arī pati, jo gribas zināt, kas būs tālāk, ko, kur, kā... Priecājos, ka tā nedarīju šoreiz, jo citādi garām nepamanīti būtu paslīdējuši vairāki sīkumi, kas izraisīja krasus notikumu pavērsienus turpmākajā sižetā. Tas šai grāmatai ir raksturīgi- katrs sīkumiņš tur var kļūt par to cinīti, kas apgāž lielo vezumu. Kaut vai Sanija izpļāpāšanās, kuras dēļ viņa tēvs gandrīz gāja bojā. Kaut vai nieka tetovējums uz kāda vēdera.
To, kāpēc par šo grāmatu savulaik izvērsušās tik plašas diskusijas, labi var saprast. Arī es dzīvoju līdzi romāna varoņiem, un tos par nelikumībām nosodīt man nenāca ne prātā. Taču tas ir tāpat kā- es nesaraujos, izlasot, ka kāds nošauj kādu citu. Tā ir tikai literatūra, un grāmatas sižeta vērtējumu nevajadzētu pārnest uz reālo dzīvi.
Filmu gan neesmu redzējusi, taču noteikti noskatīšos arī to. Esmu iedvesmota.
Attēls: www.jr.lv
Nekādā gadījumā to nenožēloju. Lai arī sākumā biju mazliet vīlusies, jo radinieku uzskaitījums kaut kā neatbilda manam priekšstatam par aizraujošu romānu, tālāk lasot, aizrāvos ne pa jokam.
Lai ko arī teiktu, šī grāmata ārkārtīgi lielā mērā atšķiras no visiem manis lasītajiem literārajiem darbiem. Tagad, kad esmu to izlasījusi, es vairs nesauktu "Krusttēvu" par kriminālromānu, drīzāk gan- par psiholoģijas un startēģijas labirintu. Aizraujošu labirintu, turklāt ne tuvu tādu, kā varētu šķist, dzirdot vārdu "psiholoģisks". Šķiet, emocijas atklātas, tieši aprakstot to, kā grāmatas varoņi tās neizrāda. Ne tuvu asarainajām melodrāmām, ne tuvu smagajiem, sarežģītajiem un grūti lasāmajiem darbiem, kas pretendē uz psiholoģijas nosaukumu.
Interesanti bija to lasīt arī tādēļ, ka pirms tam biju lasījusi žurnālu "Leģendas", kurā aprakstīta Sinatras loma šajos notikumos, kas, kā daži uzskata, ir teju dokumentāli. Par to, vai tā tiešām ir, spriest neņemos, jo lasīju "Krusttēvu" kā daiļliteratūru, nevis reālu vēstures liecību.
Tiem, kas pie tā vēl nav ķērušies, es ieteiktu lasot nesteigties. Zinu, ka reizēm lasu steidzīgi arī pati, jo gribas zināt, kas būs tālāk, ko, kur, kā... Priecājos, ka tā nedarīju šoreiz, jo citādi garām nepamanīti būtu paslīdējuši vairāki sīkumi, kas izraisīja krasus notikumu pavērsienus turpmākajā sižetā. Tas šai grāmatai ir raksturīgi- katrs sīkumiņš tur var kļūt par to cinīti, kas apgāž lielo vezumu. Kaut vai Sanija izpļāpāšanās, kuras dēļ viņa tēvs gandrīz gāja bojā. Kaut vai nieka tetovējums uz kāda vēdera.
To, kāpēc par šo grāmatu savulaik izvērsušās tik plašas diskusijas, labi var saprast. Arī es dzīvoju līdzi romāna varoņiem, un tos par nelikumībām nosodīt man nenāca ne prātā. Taču tas ir tāpat kā- es nesaraujos, izlasot, ka kāds nošauj kādu citu. Tā ir tikai literatūra, un grāmatas sižeta vērtējumu nevajadzētu pārnest uz reālo dzīvi.
Filmu gan neesmu redzējusi, taču noteikti noskatīšos arī to. Esmu iedvesmota.
Attēls: www.jr.lv
Pievienot komentāru
Komentē kā lietotājs
Anonīms
komentārs
Kaut kur lasiiju kritikju noveerteejumu (kaut gan - kritikji par sevi un
parastie skatiitaaji parasti ir par sevi), seerijas kvalitaates zinjaa bija
sarindotas sekojoshi (no labaakaas uz sliktaako): 1.seerija, 3.seerija,
2.seerija.
atbildēt
mietpilsonis
komentārs
graamata ir un tiek lasiita daudzas, daudzas reizes. protams, Pjuzo ir liels
zhanra pazineejs un labaakais savaa jomaa, tikai pietruukst logjiskaa iznaakuma-
labais uzvar ljauno. Pie Pjuzo viss ir otraadaak:)- jo ja panjem
vispaarpienjemto viedokli- tad autora izveidotie teeli ir ljaunie- tie, kas sit,
shauj, nogalina un viss cits, ko jau ljaunie dara.
prieksh tiem, kam nav skaidrs, ar ko nodarbojaas itaalju mafija(kaa uzkraaja saakuma kapitaalu), pateikshu priekshaa- taa operaacija saucaas rekets un visparaziitiskaakais bizness, jo iebiedeejot cilveekus, tiek savaakta dalja vai pat viss bizness, nepakustinot ne pirkstu. No shaa saakuma kapitaala tiek ieguldiits ienesiigos legaalos biznesos- varam vilkt paraleeles ar 90 gadu saakumu - iesaku noskatiities "Godfather" krievisko versiju "Zhmurki"(Liikjiishi)- taa vareetu buut originaalaas filmas pirmsstadija citaa laikaa un vietaa
prieksh tiem, kam nav skaidrs, ar ko nodarbojaas itaalju mafija(kaa uzkraaja saakuma kapitaalu), pateikshu priekshaa- taa operaacija saucaas rekets un visparaziitiskaakais bizness, jo iebiedeejot cilveekus, tiek savaakta dalja vai pat viss bizness, nepakustinot ne pirkstu. No shaa saakuma kapitaala tiek ieguldiits ienesiigos legaalos biznesos- varam vilkt paraleeles ar 90 gadu saakumu - iesaku noskatiities "Godfather" krievisko versiju "Zhmurki"(Liikjiishi)- taa vareetu buut originaalaas filmas pirmsstadija citaa laikaa un vietaa
atbildēt
Anonīms
komentārs
Filma ir tiešām laba. Viena no retajām tiešām ļoti labajām filmām. Lai
gan 2. daļa, ja nemaldos, bija ap 3 stundu gara, kas noskatoties lika
noelsties, beidzot galā. Piekrītu, tiešām iedvesmojoša.
atbildēt
Anonīms
komentārs
Anonīms
komentārs
Noteikti noskaties filmu, Krusttrēvs ir rets gadījums - kad daudzi atzīst, ka
filma ir labāka par grāmatu, nevis otrādi
atbildēt
kā reiz neesmu piederīgs kriminālromānu lasītājiem..ja neskaita zēnībā lasīto Šerloku Holmsu, vairāk ar to neesmu aizrāvies. Pirms gadiem 10 Krusttēvu paņēmu, bet tā arī neizlasīju. Vakar gan sanāca, ņēmu un izlasīju (neesmu ātrs lasītājs, visu nepaspēju) iespaids palika, kā jau gaidāms, droši vien šī ir žanra virsotne. Ja kāds ieteiks ko vēl smalkāku un izcilāku, tad vispirms oponēšu - ja tāds darbs ir, tas jau ir citā žanrā..:)
atbildēt