"Man garšo viss, kas ir lēts!"

"Pie šodienas dārdzības pensionāram minimālai iztikšanai būtu vajadzīga 200 latus liela pensija. Bet tādu jau neviens negrasās pensionāram piešķirt, lai kā arī celtos cenas," secina tukumniece Maiga Dundure, kura pēc "LA" lūguma sastādīja savu budžetu. Lai redzam, kā šajos laikos, kad valsts vara aicina taupīt, Latvijā iztiek pensionārs.Maiga Dundure jaunībā pabeigusi Rīgas finanšu un kredīta tehnikumu un visu mūžu – 38 gadus – strādājusi par grāmatvedi. ''Es biju algu grāmatvede un rēķināju algas simtiem un simtiem cilvēku,'' precizē pensionāre. 1986. gadā 55 gadu vecumā, kā tobrīd likums to noteica, Maigas kundze aizgāja pensijā, taču vēl pēc tam vairākus gadus turpināja strādāt.

Kur un kā Dundures kundze iepērkas? ''Tukums ir brīnišķīga pilsēta, jo te ir vairāki lielveikali,'' skaidro pensionāre. ''Es tos visus pēc kārtas apstaigāju gan tāpēc, ka staigāt ir labi elpošanai, gan tāpēc, ka man svarīgi zināt cenas. Pārbaudu cenas. Kad man vienā no veikaliem maizes cena patīk, un tā ir lētākā maize, to uzreiz nopērku. Visvislētāko! Mani interesē cenu atlaides un akcijas. Skatos, cukurs par 55 santīmiem kilogramā! Gari nedomāju, uzreiz nopērku piecus kilogramus. Tas, protams, tajā brīdī iecērt robu manā budžetā, un es to robu būšu spiesta aizpildīt uz vēdera rēķina ar sausajām zupiņām par 12 santīmiem paciņā, tomēr ilgākā termiņā tāds pirkums man ir izdevīgs. Ieraugu plauktā 2,5% piena litru par 28 santīmiem, ņemu ciet – divas dienas man būs piena zupa, vēders pilns,'' stāsta tukumniece.

Īpašu vietu savā ēdienkartē viņa atvēlējusi sausajiem buljoniem. ''Es strādāju ar buljoniem. Gan ar tiem, kas kubiciņos, gan ar pulverīšiem,'' skaidro Dundures kundze. Viņa tirgū nopērkot kartupeļus un burkānus, bet Meža ielas "Maximā" – 200 gramus gaļas, jo tur gaļa un desas, pēc viņas ieskata, esot tā kā mazliet lētākas nekā citur. Gaļu Maigas kundze var atļauties nopirkt vienreiz nedēļā. ''Lai zupai būtu garša, virumam pieberu klāt divus trīs kubiciņus sausā buljona. Uzreiz cita lieta! Un ziniet, cik garšīgas ir eļļā apceptas rupjmaizes šķēlītes tad, kad karstām virsiņas pārkaisa ar sauso buljonu?'' jautā un reizē atbild Dundures kundze. Kad maciņš pavisam saplacis, viņa pērkot ātro makaronu zupu par 12 santīmiem. ''Uzleju vārošu ūdeni, un man ir viena ēdienreize. Redz, kā ir! Pusdienas var paēst arī par 12 santīmiem!'' piemetina tukumniece.

Maigas Dundures filozofija

Cienījamajai un rosīgajai kundzei, kuras mūžs rit astotajā desmitā, ir sava stingra izdzīvošanas koncepcija jeb filozofija. Piemēram, savā vārdu krājumā un domāšanā viņa esot pilnībā atteikusies no vārdkopas: ''Man negaršo.''''Es nezinu, kā tas ir, ka negaršo kāds produkts. Man garšo viss, kas ir lēts. Jo lētāks, jo garšīgāks,'' skaidro Maigas kundze.

''Es neko citu nepērku. Nekad nešķiroju pārtiku pēc garšas. Es arī neiedziļinos produkta izcelsmē, mani neinteresē, vai tas ir Latvijas produkts vai nav. Tur nav ko galvu lauzīt, jo man nav ilūziju, ka vispār veikalos ir atrodamas Latvijas preces. Uz etiķetēm var visu ko sarakstīt. Vai tad tam var ticēt? Firmu īpašnieki taču ir ārzemnieki! Labi, ja par direktoru iecelts kāds latvietis! Mani interesē tikai un vienīgi cena. Kādi zaļumi un vitamīni! Jau pati domāšana par veselīgu ēdienkarti pensionāram šodien ir neveselīga un pat kaitīga. Šis jautājums mani nenodarbina, jo par nepilnu latu, ko dienā varu atvēlēt pārtikai, neklājas tādas bezjēdzīgas diskusijas ar sevi pat uzsākt. Tas tikai novestu pie grūtsirdības un izmisuma, bet no neapmierinātības ar dzīvi ceļas slimības. Un tad būs vēl sliktāk. Mans uzdevums ir uzturēt savu ķermeni pie dzīvības un tam ir nepieciešamas trīs pamatlietas – ēdiens, dzīvoklis un apģērbs. Man vajag izdzīvot. Neiet krāmēties pa konteineriem un neēst bagātnieku izmestās garozas. Tam es esmu par lepnu,'' paziņo Dundures kundze.

Pāris lati jātur rezervē

Maigas kundze tikpat kā nevar atļauties gandrīz nekādas tā sauktās rūpniecības preces. Lētākās ziepes, lētāko veļas pulveri, šampūnu viņa pērk pēc iespējas reti un ''ar lielu ekonomiju''. ''Drēbes pērku tikai un vienīgi humpenēs. Slava Tukumam, tiešām lieliska pilsēta, lietoto apģērbu veikalu te netrūkst. Uz humpenēm dodos un tur iepērkos atkarībā no garastāvokļa, kā jau tas visām dāmām pieņemts. Klīstu pa veikaliem un pētu, vai nav ''izmests'' kāds derīgs apģērba gabals par 20 santīmiem. Iepatīkas, ņemu,'' tā tukumniece. Savus pirkumus viņa nekad nemēdzot plānot, jo tam maks par plānu. ''Es taču tomēr esmu pieaudzis cilvēks. Kad trāpās zema cena, uz vietas arī izlemju, pirkt vai nepirkt,'' teic Dundures kundze.

Maiga skaidro, ka īstenībā viņa pat savu pieticīgo budžetu nevarot atļauties līdz nākamajai pensijai izsmelt tukšu. Kāds lats jātur rezervē. ''Un ja nu man pēkšņi paliek šķībi ar veselību, bet zālēm nav ne santīma? Ko tad? Man ir dēls un divas mazmeitas, ja es lūgtu, viņi palīdzētu, taču es zinu, ka jaunajiem ir daudz citu vajadzību. Man ir jāiztiek ar savu pensiju,'' viņa stingri noteic.

Neviena vara nemīl vienkāršos cilvēkus

Maigas kundze sirgst ar stenokardiju un ap 15 latiem mēnesī tērē zālēm. ''Ir gadījies tā, ka ārsts man izraksta zāles par desmit latiem, bet man no tām zālēm ļimst kājas un gandrīz krampji sākas. Jo 90% gadījumu zālēm ir blakusparādības. Tāpēc es cenšos ārstus īpaši neapgrūtināt. Ieeju aptiekā un saku – mīļās meitenes, man sāp tur un tur. Es visiem saku ''mīļās'' un ''mīļie'', esmu labestīga, un visi cilvēki arī pret mani izturas laipni. Aptieku meitenes taču ir mācītas medicīnā, viņas iedod man bezrecepšu zāles, cena lētāka, un nekādu blakusparādību! Tāda man tā pieredze."

Dundures kundze ir aktīva pensionāre. ''Varbūt tāpēc mazmazdēls, kuram tagad ir piecarpus gadi, atsakās mani saukt par veco omu. Nē, tu neesi vecā oma, tu esi oma,'' tā viņš man saka. Tādu komplimentu esmu nopelnījusi tāpēc, ka cenšos būt kustībā, sabiedrībā un labā omā. Es taču nesēžu četrās sienās! Darbojos Tukuma pensionāru biedrībā, esmu biedrības kasiere. Tā kā nevienu jaunu grāmatu nevaru atļauties nopirkt, tās ņemu no bibliotēkas, bet žurnālus izlasu lasītavā. Man ir draugi un radi, viņiem svētkos sūtu apsveikuma kartītes ar puķītēm, cenšos iepriecināt,'' stāsta Maiga Dundure.

Šādu dzīves uztveri viņai iemācījis pašas mūžs. Kara laiks un pēckara smagie gadi. 1949. gada represijas, kad uz Sibīriju izsūtīti viņas paziņas un draugi. ''Kādas tikai varas Latvijā bijušas! Esmu ļoti daudzām politikām izgājusi cauri, un neviena no šīm politikām nav mīlējusi vienkāršos cilvēkus. Tāpēc arī tagad neloloju veltas cerības, bet cenšos dzīvot tādu ikdienas dzīvi, kāda tā ir iespējama. Pie šodienas dārdzības pensionāram minimālai iztikšanai būtu vajadzīga 200 latus liela pensija. Tā ir šodien, bet varbūt pēc nedēļas vai mēneša būs cita vēlamā summa. Bet tādu jau neviens negrasās pensionāram piešķirt, lai kā arī celtos cenas. Taču man jums jājautā: vai tie, kas briesmīgi zākājas un lamājas, tādā veidā kļūst stiprāki un veselāki? Nekā tamlīdzīga.

Paldies Dievam, lai cik grūti laiki, mīlestību uz cilvēkiem, dabu un dzīvniekiem neesmu zaudējusi. Tup trotuāra malā kaķītis, ejot garām, aprunājos: ''Minkucīt, kā tev šodien klājas?'' Pensionāru biedrībā satiekamies, pajokojam, pasmejamies. Sešas reizes gadā Tukumā notiek jaukas pensionāru balles. Bibliotēkā un visur Tukumā mani laipni sagaida. Ar smaidu dzīvot vieglāk,'' saka Maiga Dundure.

***

UZZIŅA

Kā iztiek pensionārs

Tukumnieces, pensionāres Maigas Dundures ienākumi un aptuvenie tēriņi 2007. gada septembrī

Ienākumi:

Pensija 92,76 lati

Piemaksa (par stāžu) 7,22 lati

Kopā mēnesī 99,98 lati *

Izdevumi:

Īres maksa par 37 m2 dzīvokli 21 lats

Maksa par gāzi, elektrību, telefonu, kabeli 14 lati

Pārtika 30 lati

Prese 6 lati

Medikamenti 15 lati

Sabiedriskie pienākumi, apsveikumi radiem un draugiem, atklātnes, puķes utt. 10 lati

Kopā mēnesī 96 lati

* Oktobra indeksācijā Maigas kundzes pensija palielinājās par 14 latiem, taču apkures sezonā par šādu vai pat lielāku summu pieaugs arī rēķins par komunālajiem pakalpojumiem.