Lielie likumi

Ja jūs kādreiz esat lidojis,
Tad jūs staigāsit pa Zemi
Ar skatu uz debesīm;
Jūs vienmēr ilgosieties atgriezties tur,
Kur esat bijis. Leonardo da Vinči.

Deviņi no desmit krokodilu mazuļiem pirms savas pirmās dzimšanas dienas beidz savu dzīvi kāda plēsoņas vēderā; visbiežāk, šis plēsoņa ir kāds pieaugušais krokodils. Ievērojot, cik universāla un primāra ir vajadzība apēst mazāku, tādas zīdītāju jūtas, kā maigums, rūpes par mazāko un vājāko, liekas tīri vai brīnums. Tāpat kā plosīšanās un asaras, kas rodas, kad mēs pārraujam kādas zīdītāju tuvības saites. No kā ir taisītas šīs saites? Tādiem sociāliem dzīvniekiem kā mēs šis jautājums nosaka mūsu dzīvi.

Austriešu fiziķis Konrāds Lorencs (Konrad Lorenz) jaunībā novēroja, ka zoslēni nereti seko viņam, un nevis savai mātei. Vēlāk zinātnieks novēroja, ka zoslēni seko jebkuram, cik atšķirīgs no viņiem pašiem tas arī nebūtu, kuru viņi redzējuši kustamies savā tuvumā pēc izšķilšanās no olas[1].

Lorencs saprata, ka zoslēni brīvībā seko mātei ne tādēļ, ka tā viņus ved prom no briesmām un uz turieni, kur būs ēdamais. Evolūcija viņos ielikusi, ieveidojusi vienkāršu uzvedības formulu, vienkāršu likumu – seko tam. Šis likums attiecas uz jebko, kas redzēts pašā sākumā, un kas kustas. Jo normāli, pirmais, ko redz katrs no olas izšķīlies putns, ir tā māte. Putna nervu sistēma ir programēta tā, ka tā piefiksē tikai dažus ‘mātes’ parametrus, tādēļ to var viegli piemānīt. Šo putnu un zīdītāju tendenci Lorencs apzīmēja ar vārdu imprinting, latviešu valodā to varētu tulkot kā pirmā iespaida izveidošana. Turpmākajā darbā Lorencs parādīja, ka jērus var ‘pieradināt’ pie televizora, jūrascūciņas – pie koka gabaliem, bet mērkaķus – pie mīksta lupatu lāča.

Šī pirmā iespaida izveidošana ir rudimentārās nervu sistēmas ‘nemākulīgs mēģinājums’ radniecisko attiecību veidošanā, un tā stabilitāte rāda, cik primitīvs tas ir. Interesanti un svarīgi, ka cilvēku attiecības pakļautas līdzīgām likumībām. Kaut gan primātu pieķeršanās ir vieglāk veidojama, nekā zoslēnu, tā tomēr mazāk iespaidojama, nekā cilvēki to vēlētos.

13.g.s. Romas imperātors Frederiks II bez iepriekšēja nodoma izpildīja pirmā iespaida ne-izveidošanas eksperimentu. Viņa Karaliskā Augstība prata vairākas valodas, un viņš nolēma mēģināt noskaidrot cilvēku ‘iedzimto valodu’, uzdodot klosterī audzināt bāreņu grupu, bet aizliedzot mūķenēm ar viņiem pļāpāt un sarunāties. Majestāte gribēja noskaidrot, vai bērni sāks runāt ebreju, (kas saskaņā ar Bībeli bija pirmā), vai grieķu, vai latīņu, vai arābu valodā. Vai arī savu vecāku valodā. Klostera mūks, kas rakstīja hroniku, ziņoja, ka visi bērni nomira, neizrunājuši ne vārda: bērni nevarēja dzīvot bez plaukšķināšanas ar rokām, bez smiešanās, bez žestiem, un bez aizrautības.

800 gadus vēlāk, 1940. gadā psihoanalītiķis Renē Špics (Renè Spitz) ziņoja par maziem bērniem – bāreņiem atradeņu namos un citās iestādēs, kā arī par bērniem, kas atdalīti no mātēm cietumos. Saskaņā ar tajā laikā valdošo mikrobu teoriju bērnus bija jāizolē no saskarsmes ar baciļu iznēsātājiem – citiem cilvēkiem. Šo bērnu namu audzēkņi tika baroti un apģērbti, viņi dzīvoja siltumā un tīrībā, bet viņus neviens neturēja rokās, un neviens ar viņiem nerotaļājās. Špics konstatēja, ka bērni bija vāji un slimīgi, viņi bija daudz vairāk pakļauti infekcijas slimībām, no kurām viņi tik rūpīgi tika sargāti, un vairākums no viņiem nomira. Špics rakstīja: Slimībām un nāvei visvairāk pakļauti bija bērni no vislabāk iekārtotajiem un higiēniskākajiem institūtiem. Nāves gadījumu skaits tā sauktajos sterilajos institūtos bija ap 75%.

Pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados angļu psihoanalītiķis Džons Bolbijs (John Bowlby) atmeta Freida metapsiholoģiju un uz Lorenca etoloģijas bāzes izveidoja savu pieķeršanās teoriju, kas ierauga paralēles starp cilvēku un citu zīdītāju pārstāvju savstarpēju pieķeršanos. Cilvēku bērni piedzimst ar smadzeņu sistēmu, kas rada drošības sajūtu, kad tiek izveidotas instinktīvas izturēšanās saites starp bērnu un māti. Šīs saites rada milzīgu stresu, kad mātes nav, un milzīgu vajadzību vienam pēc otra, kad bērns ir izbijies vai kaut kādā veidā traumēts. Piecdesmitajos gados Bolbija idejas bija ne tikai jaunas, tās bija skandalozas. Gadu desmitus psiholoģija dzīvoja zem biheiviorisma dzelzs likumiem. Sods un atalgojums bija divi monolīti, kas mācīja baložiem kustināt sviras un žurkām iegūt graudus, un tika uzskatīti par universāliem līdzekļiem, kas nosaka cilvēku izturēšanos. Biheivioristi ieteica vecākiem izturēties pret bērniem kā pret nepaklausīgiem laboratorijas dzīvniekiem. Mierināt raudošu bērnu bija aizliegts, stresa kompensēšana ar pastiprinātu uzmanību, viņi mācīja, tikai pastiprina un veicina kaitīgu čīkstēšanu. Mātes mīlestība ir bīstams instruments, brīdināja biheiviorists Džons Vatsons (John Watson), viņš uzskatīja, ka vecāku uzmanība parasti pārvērš bērnus par nožēlojamiem emocionāliem invalīdiem. Nekad neapskaujiet un neskūpstiet viņus, viņš mācīja vecākus, nekad neļaujiet viņiem sēdēt jums klēpī. Ja tas ir neizbēgami, noskūpstiet viņus vienreiz uz pieres, kad viņi dodas gulēt.

Daži speciāli apstākļi sevišķi stimulē bērna instinktīvo vēlmi būt vecāku tuvumā: tās ir svešas vietas, sveši cilvēki; bailes, sāpes, aukstums, slimība un piespiedu šķiršanās. Pieaugušie piedzīvo šīs pašas izjūtas, bet mēs reti saprotam šo izjūtu un vajadzību izcelsmi. Šos stipros cilvēka instinktus vairāk vai mazāk apzināti izmanto dažādu speciālu komandu un vienību veidotāji, kad vajaga izveidot saliedētību starp atšķirīgiem svešiniekiem kopēja, svarīga uzdevuma veikšanai.

Cilvēka vajadzību pētījumi atklājuši, ka pirmajos dzīves gados saņemtā instinktīvo vajadzību piepildīšana vai to neapmierināšana nosaka viņa personību. Vienmēr uzmanīga, palīdzīga un maiga māte izveido, izaudzina drošu bērnu, kuram māte ir kā droša osta un patvērums, no kurienes vērot un pētīt pasauli. Kad šāds bērns izaug liels, viņš ir laimīgs, nosvērts, sociāli līdzsvarots, neatlaidīgs, patīkams un iejūtīgs pret citiem. Šādiem bērniem ir daudz draugu, viņi ir brīvi attiecībā uz intimitāti, viņi atrisina problēmas, ja var, un meklē palīdzību, kad tā ir vajadzīga.

Vēsākas, vienaldzīgākas, vieglāk aizvainojamas mātes izaudzina noslēgtus bērnus, kuri naidīgi izturas pret autoritātēm, izvairās no kopības, un nelūdz palīdzību, sevišķi, kad viņiem ir problēmas. Bieži viņiem ir nedraudzīgs raksturs, un liekas, ka viņiem sagādā prieku citu bērnu aizskaršana vai provocēšana.

Nenosvērtu vecāku bērni nereti ir sociāli absurdi, pārāk jūtīgi, pārāk kautrīgi, viņiem trūkst pašpārliecinātības. Izsalkuši pēc uzmanības un viegli ievainojami, viņi lūdz palīdzību pat vieglu uzdevumu atrisināšanai.

Bērnu-vecāku attiecību drošība un stabilitāte ir viens no faktoriem, kas nosaka panākumus visā pieaugušā cilvēka turpmākajā dzīvē. Emocionālā drošībā augušiem bērniem ir augsta pašvērtības sajūta, liela popularitāte studentu vidē, kurpretīm nedrošos apstākļos veidotie pakļauti jaunības gadu lamatām: likumpārkāpumiem, narkotikām, grūtniecībai, AIDS.
Pētījumi savstarpējo attiecību fizioloģijā parādīja, ka šī limbiskā pieķeršanās iesniedzas tādos apziņas dziļumos, ka tā nosaka visu cilvēka būtību.

Daudzi pētījumi apstiprinājuši, ka vientuļi cilvēki daudz vairāk pakļauti priekšlaicīgai nāvei dažādu iemeslu dēļ, nekā cilvēki, par kuriem rūpējas dzīvesbiedrs, ģimene vai sabiedrība. Un nav tā, ka mūsu ārsti to nezina. Bet viņi tam vienkārši netic. Valdošajā medicīnas paradigmā nav vietas uzskatam, ka cilvēku attiecības ir fizioloģisks process, tik pat reāls un iedarbīgs, kā jebkuras zāles vai ķirurģiska operācija.

Cilvēka ķermenī nepārtraukti darbojas automātiskās regulēšanas sistēmas, kas notur nemainīgus, stabilizē simtiem ķermeņa parametru: sirdsdarbība un asinsspiediens, ķermeņa temperatūra un imūnfunkcija, skābekļa daudzums asinīs, cukurs, hormoni, sāļi, joni, vielmaiņas stimulātori. Ja visas automātiskās regulēšanas sistēmas ir noslēgtas, katrs fiziskais ķermenis uzrauga un pieskaņo visus parametrus, noturot tā sistēmas nepārtrauktā harmoniskā balansā. Bet izrādās, ka daļēji šīs regulēšanas sistēmas ir atvērtas, t.i., indivīds neregulē visas sava ķermeņa funkcijas. Daļu no šīm funkcijām regulē citi, mūsu tuvumā esošie cilvēki: hormonu līmeni, sirds un asinsvadu stāvokli, miega ritmus, imūnsistēmu un daudzas citas. Šis process ir abpusējs un notiek vienlaicīgi. Katram ir atvērtas sistēmas, kuru regulēšanu cits var papildināt. Kopā cilvēki veido stabilas, labi balansētu organismu grupas, kas pa limbisko kontaktu kanāliem viens otram nodod katram tik vajadzīgo informāciju, kas papildina viņa regulēšanas sistēmas un nodrošina to optimālu darbību.

Mēs to saucam par savstarpēji sinhronizētu limbisko regulēšanu. Bērna fizioloģiskās automātiskās regulēšanas sistēmas ir maksimāli atvērtas: bez ārējās regulēšanas viņa dzīves ritmi sabrūk, un, kā to pierādīja Renē Špics un Frederiks II, bērns mirst. Citiem vārdiem, bērni galveno fizioloģisko parametru regulēšanu nodod vecākiem, un turpmāko dzīves mēnešu un gadu laikā ‘savāc’ tos atpakaļ.

Arī pieaugušie paliek ‘sociāli’ dzīvnieki: viņiem saglabājas nepieciešamība pēc ārējās stabilizācijas avota. Šī atvērtā sistēma nozīmē, ka daudzējādā ziņā cilvēki nevar būt stabili paši par sevi, un nevis nevajadzētu, bet tieši nevar. Šī īpašība nesaskan ar realitāti, sevišķi tādā sabiedrībā kā mūsējā, kurā tik augsti tiek cildināta individualitāte. Pašpietiekamība izrādās sapņu burbulis, kuru pārdur limbisko smadzeņu skaudrā īstenība. Psiholoģiska stabilitāte nozīmē atrast cilvēkus, kuri jūs harmoniski iespaido, un saglabāt kontaktu ar viņiem.

Ja rezus mērkaķi uz īsāku vai ilgāku laiku atdala no mātes, tad pieaudzis šis dzīvnieks visa mūža laikā uzrāda pastiprinātas izmisuma un baiļu reakcijas. Bērnībā viņam neizveidojās, nepietiekami attīstījās iekšējā pašregulēšana, šāds zīdītājs viegli iekrīt fizioloģiskā haosā, ja ārējais sakārtotības uzturētājs neatrodas sasniedzamības attālumā. Dažu cilvēku bērni ir nestabili šī paša iemesla dēļ: bērnībā viņiem nav bijusi iespēja izstrādāt fizioloģisko parametru autonomu regulēšanu, tādēļ, lai saglabātu stabilitāti, viņiem nepieciešams visu laiku atrasties ārējā regulātora tuvumā.

Mīlestība vai tās iztrūkums neatgriezeniski un uz visiem laikiem nosaka jaunā zīdītāja smadzeņu attīstību. Kādreiz uzskatīja, ka nervu sistēma izveidojas brieduma gados saskaņā ar ģenētiskām instrukcijām. Tagad kļuvis zināms, ka nervu sistēmas veselīgai izveidei nepieciešama ārējā pieredze.

Mums ir divu veidu atmiņas:
- apzinātā, izprotošā, skaidrā, noteiktā (explicit memory), kas veido apzinātu notikumu izpratni;
- pievienotā, ieslēgtā, nešaubīgā, aklā (implicit memory), kas atceras notikumus neapzināti.
Dzīves laikā mēs iegūstam ārkārtīgi komplicētas zināšanas, kuras mēs nevaram aprakstīt, izskaidrot vai atpazīt. Tās veido notikumos ietverto atmiņu. Kad piedzīvojam atkārtotu pieredzi, smadzenes neapzināti apgūst, izveido likumus, kas ir šīs pieredzes pamatā.
Reālās, īstās zināšanas veidojas tad, kad mēs zinām kā. Latīņu vārda scientia (zinātne) jēga ir tieši tāda: cognitio per causas, zināt cēloni. Mūsdienu zinātne pasvītro derīgumu. Šodien pāri visam pacelta vajadzība zināt kā, neinteresējoties par to, kāpēc. Saprāta loma ir glazūra uz zināšanu kūkas. Saprāts ir lēna un grūta metode, ar kuras palīdzību tie, kas nezina, atklāj patiesību – Paskāls.

Pievienotā atmiņa nodrošina to, ka apslēptā mācīšanās piepilda visu mūsu dzīvi. Piemēram, dzimtā runātā valoda izmanto fonētikas un gramatikas likumus, kurus tie, kas to runā, lieto, bet neapzinās.

Aiz pazīstamās, spoži strādājošās analītiskās apziņas mašīnas ir klusa spēka ēna, kas mirdzošo, komplicēto dzīvi pārvērš automātisku darbību virknē, pārliecina bez intelekta un rada aizdomas, kuru cēloņi parādās vēlāk vai neparādās nemaz. Šie tumšākie, neredzamie spēki ir tie, kas nosaka mūsu izvēli mīlestībā. Mīlestības dejā katrā kustībā mēs izlietojam šo neapzināti apgūto pieredzi. Ja bērnam ir veiksmīgi vecāki, viņš apgūst pareizos principus – mīlestība nozīmē aizsardzību, rūpēšanos, lojalitāti un uzupurēšanos. Viņš to uzzina ne tāpēc, ka viņam to pasaka, bet tāpēc, ka viņa smadzenes automātiski sašaurina pieredzes gūzmu un izveido regulāras (atkārtotas) pieredzes prototipus. Ja viņam ir gadījušies emocionāli neveselīgi vecāki, viņš neapzināti apgūst vecāku sakropļoto savstarpējo attiecību mācību stundu: mīlestība ir smacējoša, dusmas ir šausmīgas, atkarība ir pazemojoša, vai kādu citu no bezgalīgi daudzajām kroplīgajām iespējām. Tolstojam bija taisnība: laimīgas ģimenes ir līdzīgas (tāpat kā veselīgu cilvēku ķermeņi), bet nelaimīgās ir nelaimīgas katra savā veidā – katrai ir savs patoloģijas variants.

Aplūkosim, piemēram, jaunu, nelaimīgu, ne bez iemesla vientuļu cilvēku. Cik vien viņš sevi atceras, viņa ‘romāni’ notikuši pēc vienas un tās pašas shēmas. Visupirms, mīlestības šoks ar tās reibinošo skrējienu un saldmi visā ķermenī. Ārkārtēja savstarpēja uzticība un pieķeršanās seko uz vairākām nedēļām. Pēc tam pirmā biedējošā nots: kaut kāda kritiskas attieksmes strūkliņa no viņa partnera puses. Kad viņu attiecības norimstas, strūkliņa pārvēršas par straumi un straume – par plūdiem. Viņam pārmet, ka viņš ir slinks, nedomājošs, ka viņa gaume ir banāla, un viņa mājasdzīve ir šausmīga. Kad tas nav vairāk izturams, viņš attiecības pārtrauc. Iestājas svētīgs klusums un atslābinājums. Kad nedēļas pārvēršas mēnešos, jaunatrastais atvieglojums pārvēršas vientulībā. Nākošā sieviete, kuru viņš satiek, pēc kāda laika izrādās tāda pati. Bez sievietes viņa dzīve ir tukša, ar to - tā ir nožēlojama.

Šie nepārtrauktie cikli ir bērnībā aklajā atmiņā ierakstīto melodiju šodienīgās atskaņas. Viņa draudzenes kaut kādā ziņā atbilst apziņā ierakstītajam mātes tēlam – inteliģenta un radoša sieviete ar strauju temperāmentu un tendenci uz ārišķību un nosodīšanu. Viņa jaunās smadzenes absorbēja šo tēlu; viņš meklē, cer atrast tieši šo arhetipu starp visām mīlestībām. Viņš nevar meklēt kaut ko citu. Atstāts bez palīdzības, viņš nekad neieraudzīs, ka jāmeklē kaut ko citu.

Ja bērnībā ģimenē viņš nav mācīts, būdams pieaudzis viņš nespēj uztvert, sajust paša un citu cilvēku iekšējos stāvokļus. Viņam nav iedots limbiskais kompass, kas ļauj orientēties iekšējās pasaules ainavā, un viņš ies cauri dzīvei, to nesaprotot.

Pat veselais saprāts viņam nepalīdzēs. Viņš varētu domāt, kā to dara daudzi domājoši cilvēki, ka bērnības galveno notikumu analīze atrisinās viņa problēmas. Šī pieņēmuma vienkāršība liekas daudzsološa kā pacientiem, tā psihoterapeitiem – mums viegli noticēt, ka ir viens, koncentrēts sarežģītības cēlonis, mums ir grūti pieņemt, ka patiesais dabas ceļš sastāv no mazu, bet daudzu un neredzamu iespaidu sumas. Traucoties pa gaistošās Mimozas pēdām, terapeits var rakņāties pacienta pagātnē kā sapelējušā virtuvē, cenzdamies ‘atklāt’ to nepatīkamo notikumu sekas, kurus, izvelkot dienas gaismā, izdosies atrast mierinājumu.

Psihoterāpijas pārvēršana par pagātnē apslēpto dārgumu meklēšanu ir neveiksmīga. Speciālista iepazīšanās ar savstarpējo attiecību stilu dod viņam izpratni par to gramatiku un sintaksi. Uzmanīgs vērotājs to var ieraudzīt visur un šodien: pacienta sapņos, darbā, attiecībās ar citiem, veidā, kā viņš mīl sievu, bērnus un savu suni. Autobiogrāfiskās atmiņas, protams, arī ir derīgas, jo patiesība visam spīd cauri, bieži stipra un neizrotāta. Bet apzinātā atmiņa nav nekāda dārgumu krātuve. Katru dienu pacients uzrāda dārgakmeņus, kurus terapeits meklē: tie ir neatdalāmi ieausti viņa dzīvesveidā un stilā. Viņš nevar atbrīvoties no pagātnes zīmoga, tāpat kā neviens nevar atbrīvoties no savas sejas vai pirkstu nospiedumiem. Viss ir redzams tam, kas skatās vajadzīgajā virzienā.

Problēmu risināšanā cilvēki paļaujas uz inteliģenci, un, protams, viņi ir pārsteigti, kad saprāts nespēj panākt emocionālu uzlabojumu. Neokorteksa smadzenēm, kuras apveltītas ar jaudīgu abstrakcijas spēju, izšķirošā loma pieder izpratnei, bet tai nav liela iespaida uz nervu sistēmām, kuras veidojās tad, kad izpratnes vēl nebija. Idejas kā zirņi atsitas pret robusto limbisko un pirmatnējo smadzeņu nedomāšanu un nesaprašanu. Emocionālās pieredzes stūrgalvīgā aklā atmiņa, tās nepielūdzamais un nedomājošais spēks neļauj loģikai panākt dziedināšanu tāpat kā ar pašmācības un gatavu dzīves padomu grāmatām. Milzīgais šo grāmatu daudzums un dažādība liecina par lielo vajadzību, kurai tās paredzētas, un par to nespēju šīs vajadzības apmierināt. .....

(pilnu raxtu word formaataa skat saitee zemaak)