Latvija: Bet kuģis grimst?

TV Valentīndienā izrādīja tradicionālo mīlasstāstu. Kā par brīnumu, tas mani šoreiz nesaraudināja: vēroju filmu, bet gara acīm redzēju skaudras paralēles.

Viss sākas gauži nevainīgi, mazpamazām ievilinot skatītāju notikumos. Jaušības un nejaušības, kas izraisa skaistus un dziļus pārdzīvojumus, patiesas emocijas un personīga klātbūtnes sajūta. Notikumi saaužas vienotā rakstā, nekas vairs nav nejaušs. Ļaužu acīs nav noslēpjams prieks par dalību vēstures tapšanā. Vakara gaitā Inženieris vairākkārt apgalvo, ka kuģis ir nesagraujams (...cūkmena treknie svepstieni par stabilitāti), cilvēki uzgavilē. Jautrība un uzdzīve sit augstu vilni. Gan tautas klasē gan elites apartamentos - katrā līmenī ar atbilstošu vērienu.

Kapteinis ar vanaga skatienu lepni stūrē kuģi, un nepievērš uzmanību muļķīgiem brīdinājumiem.
Pirmās katastrofas pazīmes tiek palaistas gar ausīm. Kad kļūst nepārprotami skaidrs, ka ķeza ir nopietna, pirmkārt tiek noslēgts apakšstāvs, atņemot vienkāršajiem ļaudīm izvēles iespējas. Elite organizēti sakāpj laivās ar brangu drošības rezervi un pamet kuģi.

Arī kapteinis braši turas līdz pēdējam brīdim. Tikai tad, kad visi svarīgie cilvēki ir glābti, viņš uzkāpj uz komandtiltiņa un nošaujas.

Spožākie citāti - Mēs esam ellē un Es no grimstošā kuģa nenokāpšu neizdzēšami iesēdušies manā atmiņā. Visam fonā klusiņām šalc Parex naudas koks. Šovakar no rēgiem atkauties tomēr nespēju.
Iespējams, pie vainas ir mans sentiments?

Gaumīgais komikss "Nāves ēnā" (Sestdiena) ievadīja šo dienu.
Melodrāma to noslēdza.
Atliek vien cerēt, ka šis ir tikai ļauns murgs, kas reiz beigsies.