Latviešu traģēdija un cerība
|
Kāds latvietis – lauksaimnieks, pēc 1. Pasaules kara un Brīvības cīņām, par Latviju un latviešiem esot teicis tā: “Daudz pa šiem gadiem mēs esam bojāti, bet daudz kas mums ir palicis labs. Tautas kodols ir vesels.”
Toreiz mēs bijām pārdzīvojuši kara šausmas, grūtās cīņas par savu valsti, kā arī aiz muguras bija gadsimtiem ilgā apspiestība, dzīvojot dažādu “kakla kungu” pakļautībā. Tomēr tautas kodols toreiz bija vesels, mūsu kultūra un prasme godprātīgi saimniekot bija dzīva, ko nevarētu teikt par situāciju šobrīd.
Viena lieta ir uz laiku zaudēt neatkarību vai būt pakļautiem asinskāra diktatora valdīšanai, kā tas pasaules vēsturē ne vienu reizi vien ir noticis. Taču kaut kas kas pavisam cits ir pārdzīvot genocīdu 50 gadu garumā, zaudējot veselas paaudzes un iemidzinot tautas atmiņu par to, kā bija “pirms” (labāku ilustrāciju par Orvela “Dzīvnieku fermu”, šajā gadījumā diez vai izdosies atrast).
Šī krīze ne tikai atņem, tā dod arī iespēju pārvērtēt pagājušo un saprast, kas darīts nepareizi. Pagātnes rīcība un notikumi, ir mūsu šodienas realitātes pamatā. Mēs varam mēģināt saprast, kāpēc pirms 20 gadiem, mūsu alkas pēc neatkarības, kļūstot par realitāti, nebija gluži tas, ko mēs pirms tam bijām iedomājušies. Kas pārņēma varu? Vai jābrīnās par valsts priHvatizāciju, izsaimniekošanu un koruptīvajām afērām, ja pēc neatkarības atjaunošanas, daudzviet pie varas tiecās un arī nokļuva okupācijas laika melu sistēmas aktīvisti?
Ārpus bijušajām Padomju savienības “sastāvdaļām”, diez vai atradīsies daudz valstu un tautu, kuras pusgadsimtu un ilgāk būtu bijušas pakļautas vardarbīgam okupācijas režīmam. Pirms 70 gadiem, mēs uz Somiju skatījāmies kā līdzīgs ar līdzīgu. Viņiem paveicās izglābties. Zaudējot ļoti daudz, viņi tomēr nezaudēja savu valstiskuma apziņu un šodien ir tur, kur mēs varbūt būsim pēc vairākiem desmitiem gadu.
Daži šodien teic, ka latvietis vienmēr esot bijis slinks, kašķīgs un ar “verga dvēseli”. Šādu un līdzīgu mītu radīšana, kādam drošvien ir izdevīga. Taču mūsu traģēdija slēpjas tajā, ka vēl šodien, 20 gadus dzīvojot sistēmā, kurā ikvienam no mums ir dota iespēja kaut ko mainīt, mēs šo valsti vēl neesam uztvēruši kā savējo. Pretējā gadījumā, šodienas realitāte būtu daudz savādāka – labāka. Reizēm der ieklausīties mūsu Dainās (“Darbam dzimu, darbam augu, Darbam mūžu nodzīvoju, Darbā savu tikumiņu, Pa godam noturēju”) un paturēt prātā, ka Latvija ir vienīgā zeme latviešiem, un, lai arī pagātni mainīt nav iespējams, mūsu rokās ir veidot tagadni tā, lai nākotnē mēs atkal varētu piedzīvot labklājības un tautas uzplaukuma laikus.
Toreiz mēs bijām pārdzīvojuši kara šausmas, grūtās cīņas par savu valsti, kā arī aiz muguras bija gadsimtiem ilgā apspiestība, dzīvojot dažādu “kakla kungu” pakļautībā. Tomēr tautas kodols toreiz bija vesels, mūsu kultūra un prasme godprātīgi saimniekot bija dzīva, ko nevarētu teikt par situāciju šobrīd.
Viena lieta ir uz laiku zaudēt neatkarību vai būt pakļautiem asinskāra diktatora valdīšanai, kā tas pasaules vēsturē ne vienu reizi vien ir noticis. Taču kaut kas kas pavisam cits ir pārdzīvot genocīdu 50 gadu garumā, zaudējot veselas paaudzes un iemidzinot tautas atmiņu par to, kā bija “pirms” (labāku ilustrāciju par Orvela “Dzīvnieku fermu”, šajā gadījumā diez vai izdosies atrast).
Šī krīze ne tikai atņem, tā dod arī iespēju pārvērtēt pagājušo un saprast, kas darīts nepareizi. Pagātnes rīcība un notikumi, ir mūsu šodienas realitātes pamatā. Mēs varam mēģināt saprast, kāpēc pirms 20 gadiem, mūsu alkas pēc neatkarības, kļūstot par realitāti, nebija gluži tas, ko mēs pirms tam bijām iedomājušies. Kas pārņēma varu? Vai jābrīnās par valsts priHvatizāciju, izsaimniekošanu un koruptīvajām afērām, ja pēc neatkarības atjaunošanas, daudzviet pie varas tiecās un arī nokļuva okupācijas laika melu sistēmas aktīvisti?
Ārpus bijušajām Padomju savienības “sastāvdaļām”, diez vai atradīsies daudz valstu un tautu, kuras pusgadsimtu un ilgāk būtu bijušas pakļautas vardarbīgam okupācijas režīmam. Pirms 70 gadiem, mēs uz Somiju skatījāmies kā līdzīgs ar līdzīgu. Viņiem paveicās izglābties. Zaudējot ļoti daudz, viņi tomēr nezaudēja savu valstiskuma apziņu un šodien ir tur, kur mēs varbūt būsim pēc vairākiem desmitiem gadu.
Daži šodien teic, ka latvietis vienmēr esot bijis slinks, kašķīgs un ar “verga dvēseli”. Šādu un līdzīgu mītu radīšana, kādam drošvien ir izdevīga. Taču mūsu traģēdija slēpjas tajā, ka vēl šodien, 20 gadus dzīvojot sistēmā, kurā ikvienam no mums ir dota iespēja kaut ko mainīt, mēs šo valsti vēl neesam uztvēruši kā savējo. Pretējā gadījumā, šodienas realitāte būtu daudz savādāka – labāka. Reizēm der ieklausīties mūsu Dainās (“Darbam dzimu, darbam augu, Darbam mūžu nodzīvoju, Darbā savu tikumiņu, Pa godam noturēju”) un paturēt prātā, ka Latvija ir vienīgā zeme latviešiem, un, lai arī pagātni mainīt nav iespējams, mūsu rokās ir veidot tagadni tā, lai nākotnē mēs atkal varētu piedzīvot labklājības un tautas uzplaukuma laikus.
Pievienot komentāru
Komentē kā lietotājs
atbildēt