Latviešu sejas/ Vogelfrei

Biju uz filmu par četriem latviešiem Teodoriem, ko veidojuši četri latvieši Kalējs, Šmits, Putniņš un Viduleja. Skatoties filmu, vairāk domāju par saturu, ne māksliniecisko kvalitāti. Es ceru, ka tas nekas. Un tomēr, varbūt tas ir kaut kas, varbūt, ka ar vēlmi pēc filmas domāt par tās saturu, nevis kvalitāti, pietiek, lai to sauktu par izdevušos.

Vogelfrei ir skaisti noformēts sociālantropoloģisks pētījums. Pieminiet manus vārdus, pēc gadiem 500 to izmantos seno latviešu pētīšanai. Un latvieši tajā ir pierakstīti četrās dažādās sejās, tieši tādēļ, ka operatori bijuši tik gaumīgi, lai tās nepārdozētu, lai no filmas tās nāktu virsū ne vairāk, kā sejas nāk virsū dzīvē.

Kopsavilkums:

1. Bērniņa seja, ko lielo cilvēku vajadzībām (līdztekus sunīšiem un kaķīšiem) bieži ekspluatē fotogrāfi un kinematogrāfi. Domājot par savu bērnību, neatceros sejas tādā nozīmē, kādā par tām šobrīd rakstu. Atceros vaibstus, bet neatceros mīmikas, izteiksmes, iespaidus. Bērnu emociju spektrs ir ilustrējams ar priecīgu vai bēdīgu smailiju, bērni sejas nekontrolē un nelasa, bērni ir aizņemti ar kaut ko vienkāršāku. Un tāpēc bērniņa seja ir tāda kā eņģeļa maska, kurā mēs, aizmirsuši sevi bērnībā, izlasām sazinko, lai gan tā nenozīmē neko, izņemot pašu bērna faktu. Bērniņš, kas, nolicis galvu uz sliedes, klausās, vai nāk vilciens, nolicis galvu sūnās, skatās, kur ir mellene, rīkojas pragmatisku mērķu vadīts, bez jebkādas situācijas skaistuma izjūtas — un viņa seja patiesībā ir lietišķa kā pati daba, viņš neko nevar darīt, ka skatītājam tā šķiet skaista un dziļa. Meitenītes Klēras seja, kad viņa raugās uz plikiem aizmigušiem jauniešiem automašīnā un nodomā ... ko? Visticamāk, neko, varbūt sajūt ziņkāri un kaunu, bet neko tādu, ko mēs drīkstētu saukt par alkām vai atziņu, bet lielie to ietver filmā, lai pēc tam radītu tautpsiholoģisku saikni ar brīdi, kur viņa nobučo mazo Teodoru 1.

2. Latviešu skolēna akmens seja, no kuras man skolas gados bija bail. Tobrīd, kad jau mācījos lasīt sejas, likās — aiz šādām sejām slēpjas slepenas zināšanas par to, ka viss ir "baigais sviests" ((c) Teodors 2), ka tu viņam liecies galīgi garām. Šī seja ir tieši tāda, kas mēdz sagandēt skolas gadus meitenēm, kopā ar citiem gļukiem, piemēram, kā vienā nesen redzētā mājas video, kur sarunājas latviešu skolnieces, kas vēl nav "sūkušās". "Tu domā, ka džeki sūcās dēļ krūtīm?" — jautā tā ar lielajām krūtīm. — "Jā!" — atbild tā ar mazajām krūtīm. — "Tad kāpēc es vēl neesmu nosūkta?" — pirmā nesaprot. Un tikai vēlāk rodas nojēga, ka šī šķietami iedomīgā seja neslēpj nekādus ļaunus apsvērumus, ka tā ir novājējusi un pirmajiem rugājiem apdīgusi vecā eņģeļa maska, kas spiež. Jo aiz tās nebūt vairs nav bērns — daļa no dabas, bet jau ir cilvēks, kam uz krūtīm dzīves smagums. Un aiz šīs neglītās eņģeļa maskas rit emocijām bagāta dzīve, ko caurauž skumjas tieši par nespēju nokļūt šīs sejas otrā pusē — sarunāties.

3. Seja, kādas ieraugot, ar eksistenciālismu inficēti pilsētnieki pieņem galīgo lēmumu visu pamest un bēgt uz laukiem. Seja, kas pati nekad neaizbēg uz laukiem, jo "principā ciena aktīvo atpūtu". Ar lepnumu atbrīvojusies no neglītās eņģeļa maskas, mezdamies otra veida pārpratumā, atziņā, ka "komunikācija ir viss", "kontakti ir svarīgi" un pareiza runāšana, kas atražo aprindās cienītos kodus, ļauj sasniegt mērķus. Tas, patiesībā, nedarbojas pat šajās "aprindās". Sākumā tādi cilvēki visiem iepatīkas, bet drīz vien viņus atkož un sāk nicināt. Apbrīnojami smalki uzķerts profils, nezinu, kam pienākas mana skaudība, režisoram vai scenārija autoram. Seja, kas ir savilkta smaidā, mute, kas vienmēr kustas, brīva un droša ķermeņa valoda — viņš domā, ka ir iemācījies lidot, līdz attopas, ka tikai imitē to, par ko viņam fundamentāli trūkst izpratnes. "Līdz attopas", protams, filmā, dzīvē neesmu redzējusi, ka tādi attaptos, bet ko gan es vispār zinu, cik tad man vispār gadu.

4. Seja — "Ar Dievu cīkstēties" (Teodors 4 gan spēlēja ērģeles baznīcā, tomēr, esmu droša, pats zināja labāk). Atkal klusēšana, nekustība, bet nu vairs ne aiz kautrības vai dabiskuma, bet aiz zināšanām, ka cilvēks tomēr, tomēr ir dabas process un tā viņam arī jādzīvo. Un viss naudas un attiecību vilinājums bijusi tukša muca, un izaugšana, ar kuru reiz esi lepojies, ir bijusi kļūda. Man tomēr likās, ka Teodors 4, vienīgais profesionālais Teodors filmā, brīžam nespēja pa īstam to seju uzķert. Īpaši, kad spēlēja ērģeļu pavadījumu vakarēdienam un pasmīnot nošūpoja galvu uz Ģirta un Armanda atnesto būri. Laikam jau šādas sociālantropoloģiskas lomas pa īstam spēj nospēlēt tikai "tipāži".

Kas mani filmā pārsteidza un iepriecināja visvairāk — kā tie četri režisori (un es esmu redzējusi, kādas "filmas" viņi taisa un kādā režīmā strādā ikdienā!) — spēj saglabāt skaidru skatu uz dzīvi, atbrīvoties, ļaut filmai plūst tikpat mazrunīgi un nepārsātināti kā dzīvei, spēju runāt vienkāršu valodu, pazemību identificēties ar to klasisko latviešu smeldzīti. Zināt to, kas cilvēkam laukos ir pašsaprotams, bet, dzīvojot lielpilsētā un strādājot reklāmā, ir jāizkaro. Nepārtraukti jācīnās ar realitātes un metaforu sajaukšanos, ar to, ka tev pietiek naudas, lai zaudētu iezemējumu savā fiziskajā eksistencē, par to, lai spētu veikt sadzīvē nepieciešamās darbības un atšķirt būtisko no nebūtiskā. Lai gan, visticamāk, tā nav skata "saglabāšana", bet 30—40 gadīgo režisoru paaudzes "briedums", ko Vogelfrei kritikās minējuši visi, kas kaut ko sajēdz no kino.

Raksts pārpublicēts no laikraksta "Diena".

P.s. te var noskatīties mazu sampliņu

p.p.s. noteikti aizejiet, biļete maksā tikai 1,60, kino Daile, plkst. 16.00 un 18.15.