Latgale

2010. gads jau ir atnācis, tomēr vēl ir aktuāla problēma, kura jau mūsu vidū ir pastāvējusi teju gadsimtu, bet par kuru runā nelabprāt. Latgale ir skaista vieta mūsu zemītē, kuru diemžēl daudzi uzskata par svešu esam. Un vai maz ir saskaitāmas tās reizes, kad ir bijuši mēģinājumi latgaļus uzlūkot kā atšķirīgus un nepiederīgus latviešu tautai? Vai nebūtu pienācis laiks mums visiem pārkāpt pāri šim mākslīgi radītajam dalījumam, kurš šķeļ mūs citu no cita?

Tas ir apziņas jautājums – ko mēs katrs saprotam ar vārdu latvieši un kā mēs skatāmies viens uz otru... Problēmas cēloņi ir meklējami abās pusēs. Kurzemnieki, vidzemnieki, zemgaļi iztēlojas, ka ir pārāki par latgaļiem. Savukārt no latgaļu puses seko pretreakcija – zināms separātisms. Tomēr es uzskatu, ka latviešu tautu veidojošām ciltīm, kuras uz šīs zemes kopīgi ir dzīvojušas daudzus tūkstošus gadus, kurām ir kopīga izcelsme, kopīga valoda un vēsturiskā pieredze, ir jābūt vienotām. It īpaši šai grūtajā laikā mums, latviešiem, ir jāuzlūko vienam otru nevis kā konkurentu, svešo, bet kā savējo un jācenšas citam citu atbalstīt. Tas nebūs iespējams, ja turpināsim sevi dalīt un mazināt.

Mēs katrs pazīstam latviešus, kuri ir nākuši no dažādiem reģioniem. Domāju, ka katrs spēs atzīt, ka vienojošais ir krietni vairāk nekā atšķirīgais. Atliek vien uztveri pārkārtot tā, lai mēs, uzlūkojot otru, redzētu vienojošo. Mums visiem ir jāspēj nolikt malā savas ego izpausmes, lai apzinātos, ka mēs, latvieši, esam viens veselums. Viena, vienota, nedalāma dūre, kura spēj paveikt visu, kamēr tā ir kopā savilkta.

Dziesmas glabā daudzas gudrības, tad šoreiz ir vērts atcerēties šos vārdus: „Daugav’s abas malas mūžam nesadalās, ir Kurzeme, ir Vidzeme, ir Latgale mūsu!”


Jānis Dombrava