Kur paliek vērtīgās grāmatas?
Kad rudenī ar baltu filoloģijas bakalaura programmas pirmkursnieka studiju pamatliteratūras ((!) pat ne papildliteratūras!) sarakstu rudenī devos uz Akadēmiskās bibliotēkas centrālo ēku Teikā, ne tuvu nedomāju, ka nāksies saskarties ar ko tādu: kādai no grāmatām, kas bija vajadzīga, kods elektroniskajā katalogā bija kaut kāds dīvains- Mak- un kaut kādi cipari. Bibliotēkas darbiniece zvanījās, zvanījās, līdz noskaidroja- šī grāmata atdota makulatūrā! Lieliski! Grāmata, kādas vajadzīgas ap 60 pirmkursniekiem ik gadus, pieņemot, ka visi, kas iestājušies, cenšas arī mācīties un izmantot pasniedzēju norādes. Vienkārši brutāli izmesta.
Nospriedu, ka gan jau tas kāds misēklis. Vai nu mazums- tik lielā bibliotēkā... Bet, šķiet, būt tik pielaidīgai nav pamata, jo, re, mediji atkal ziņo par vērtīgu grāmatu aizceļošanu uz makulatūras kaudzēm pa tiešo no bibliotēkas plauktiem.
Zīmīgi: arī kāda mazās lauku pašvaldības bibliotēka, kurā interesējos, ne vienu vien pasaulslavenu klasiķu darbu bija nodevusi makulatūrā. Arī manas bijušās skolas bibliotēkā nesen tikusi veikta pamatīga revīzija, pēc kuras skolēni sūkstījušies vien...
Un ko mēs sagaidām no izglītības, ja iznīcinām grāmatas? Ne jau viss ir pieejams internetā! Un līdz brīdim, kad elektroniskie līdzekļi būs gana plaši pieejami, lai grāmatas nebūtu vajadzīgas, vēl krietns gabals ejams, ja tāds vispār pienāks.
Protams, jauki ir saudzēt dabu un liekus papīrus nodot otrreizējai pārstrādei. Bet ir taču jāzina mērs! Kas ir atbildīgs par to, lai bibliotēkās paliktu arī kas vairāk par Rozamundes Pilčeres, Aleksandras Mariņinas un Artura Heilija romāniem?
Nospriedu, ka gan jau tas kāds misēklis. Vai nu mazums- tik lielā bibliotēkā... Bet, šķiet, būt tik pielaidīgai nav pamata, jo, re, mediji atkal ziņo par vērtīgu grāmatu aizceļošanu uz makulatūras kaudzēm pa tiešo no bibliotēkas plauktiem.
Zīmīgi: arī kāda mazās lauku pašvaldības bibliotēka, kurā interesējos, ne vienu vien pasaulslavenu klasiķu darbu bija nodevusi makulatūrā. Arī manas bijušās skolas bibliotēkā nesen tikusi veikta pamatīga revīzija, pēc kuras skolēni sūkstījušies vien...
Un ko mēs sagaidām no izglītības, ja iznīcinām grāmatas? Ne jau viss ir pieejams internetā! Un līdz brīdim, kad elektroniskie līdzekļi būs gana plaši pieejami, lai grāmatas nebūtu vajadzīgas, vēl krietns gabals ejams, ja tāds vispār pienāks.
Protams, jauki ir saudzēt dabu un liekus papīrus nodot otrreizējai pārstrādei. Bet ir taču jāzina mērs! Kas ir atbildīgs par to, lai bibliotēkās paliktu arī kas vairāk par Rozamundes Pilčeres, Aleksandras Mariņinas un Artura Heilija romāniem?
Pievienot komentāru
Komentē kā lietotājs
Anonīms
komentārs
neviena "vērtīga grāmata", kas ir lasīšanas kārtībā, uz
makulatūras kaudzi neaizceļo. Cita lieta, ja tā jau nolasīta līdz driskām
un 10 reizes nodzīvojusies pa restaurācijas nodaļām - jo "rūpīgie
lasītāji" izdīrājuši lapas, nospeķojuši, negulētās pirmseksāmena
naktīs uzgāzuši virsū kafiju un apbirdinājuši ar cigarešu pelniem. Un
pēc 10. restaurācijas reizes tur tiešām vairs nekas nav glābjams, jo
grāmata, pateicoties "mīļo lasītāju labajai attieksmei", savu
zemes dzīvi diemžēl ir beigusi.
es aicinātu labi apdomāt, pirms lietojat šādus apgalvojumus. Jo NEVIENA grāmata tāpat vien netiek norakstīta - tikai pēc rūpīgas izvērtēšanas.
es aicinātu labi apdomāt, pirms lietojat šādus apgalvojumus. Jo NEVIENA grāmata tāpat vien netiek norakstīta - tikai pēc rūpīgas izvērtēšanas.
atbildēt



|
atbildēt