Krievi Latvijā. Intervija ar „Narvesen” meiteni

Dace Kalniņa augusta sākumā uz brīdi nokļuva Latvijas mēdiju uzmanības centrā kā meitene, kas krievvalodīgu pircēju „Narvesen” veikalā it kā nosauca par okupantu pēc tam, kad viņš uz viņu sāka rupji lamāties. Toreiz presē un arī šeit tribīnē parādījās informācija, ka „Narvesen” meiteni it kā esot atlaidis no darba un atvainojies klientam, uz ko daudzi interneta portālu komentāros asi reaģēja, soloties boikotēt šo veikalu. Pēc dažām dienām „Narvesen” izplatīja preses relīzi, ka pārdevēja nav atlaista, bet aizgājusi atvaļinājumā pēc pašas vēlēšanās.

Kas toreiz notika patiesībā un kā Dacei iet tagad, lasiet šajā intervijā.

Nevienu par okupantu nenosaucu

Es strādāju aiz letes un ieraudzīju aiz durvīm sievieti un vīrieti ar diviem bērniem. Vīrietim bija krekliņš ar uzrakstu „Rossija”. Viņi ienāca, paņēma minerālūdens pudeli „Evian” un vīrietis grasījās iegādāties „Zelta zivtiņu”. Tad viņš man pajautāja krievu valodā kaut ko par sarunu karti, ko nesapratu, jo šo valodu nezinu. Pārjautāju, vai viņš nevarētu atkārtot jautājumu latviski, bet vīrietis mani sāka apsaukāt ar idiotka, tupaja roža un vēl vārdiem, kurus nesapratu. Viņa žesti bija tik agresīvi, ka likās, ka jābēg un es mēģināju izsaukt apsardzi, taču poga bija iesprūdusi. Iesaistījās arī sieva un stāstīja, ka es Latvijā nedrīkstu strādāt, ja nezinu krievu valodu un ka viņa jau ir panākusi tādu kā es atlaišanu.

Es atbildēju, ka Latvijā valsts valoda ir latviešu un man nav jāzina krievu valoda. Es drīkstu strādāt un esmu pārdevēja, nevis tulks - man nav jāpārzina visas pasaules valodas.

Par okupantu, kā tas parādījās mēdijos, es nevienu nesaucu un pat, ja būtu – tā būtu tikai patiesība. Tas, kas parādījās presē, ir žurnālistes kļūda, ko viņa pati arī atzina un norādīja, ka drīkstu tajā vainot viņu.

Piedāvāja nokārtot neoficiālā ceļā; TV3 sagroza informāciju

Jā, viņš solījās sūdzēt Narvesen tiesā, sūdzēties Krievijas vēstniecībā un citur, taču līdz šim nekādu darbību no viņa puses neesmu manījusi – kaut kādas pavēstes vai vēstules no tiesas neesmu saņēmusi ne es, ne „Narvesen”. Toties cilvēks, kurš toreiz uzdevās kā viņu advokāts, lai gan, vēlāk izrādījās, tāds nebija, ieradās darba vietā un prasīja trīs līdz četrus tūkstošus latu kā kompensāciju par nodarīto. Viņš solīja, ka tad viņa aizstāvamais došoties ceļojumā, nomierināšoties un „Narvesen” varēs izvairīties no anti-reklāmas.

Narvesen mani neatlaida – tādu informāciju izplatīja TV3 ziņās un es vispār neiesaku uzticēties tam, ko stāsta komerctelevīziju ziņās. Es pati aizgāju atvaļinājumā un tas bija plānots, jo māsai gatavojām kāzas. Par to biju vienojusies ar savu priekšniecību jau mēnesi iepriekš. Šobrīd es Narvesenā nestrādāju, jo studēju un tas bija mans vasaras darbs.

Krievi Latvijā

Es neko nenožēloju un šādā situācijā nākotnē rīkotos līdzīgi. Uz ielas man, paldies dievam, neviens klāt nav nācis un neko nav pārmetis. Es domāju, zinot kādi mums ir krievvalodīgie Latvijā, ja kāds uz ielas nāktu klāt, tad nevis kaut ko sakarīgu teiktu, bet vienkārši uzreiz sistu pa seju,

Tas nav manis izdomāts mīts, ka krievi ir agresīvi un nepieklājīgi. Strādājot „Narvesen” es to redzēju katru dienu un tādu, kas uzvedas normāli, ir mazākumā. Te nav runa tikai par klaji bravūrīgu uzvedību, kas demonstrē, ka viņi ir krievi un latviešu valodā nerunās, pat, ja to prot un ka man ar viņiem jārunā krieviski - ar to sastapos katru dienu. Es runāju par uzvedību kā tādu – tieši krievvalodīgie atstāj veikalā atkritumus, nomet zemē pudeli, no kuras izšļācas dzēriens un pēc tam mēģina aizlaisties, krievu māmiņas ļauj bērniem gramstīties ap saldumiem, samīcīt šokolādes, par kurām viņas nemaksā un vienkārši aiziet.

Es uzskatu, ka krievvalodīgo uzvedība Latvijā kļūst arvien pamanāmāka, viņi kļūst bezkaunīgāki un visur cenšas uzsvērt savu nacionālo piederību. Tomēr paši latvieši arī pie tā ir vainojami. Es, piemēram, nesaprotu, kā tas ir iespējams, ka latviešu starpā ir uzradušies cilvēki, kas aizstāv mūsu tautas apspiedēju intereses, iespējams tādēļ, pēdējā laikā propaganda visos masu mēdijos ir kļuvusi izteiktāka. Es nerunāju par tiešu propagandu, kādu saprotam ar Padomju Savienībā pieredzēto, šī ir daudz smalkāka. Piemēram, nav pieklājīgi izteikt kaut kādu atšķirīgu viedokli, sabiedrībā izvairās skaļi izrunāt vārdu dekolonizācija, lai gan 90.to gadu sākumā tā taču tika apspriesta kā reāla iespēja, bet vēlāk to atmeta, solot vēlamo rezultātu panākt ar stingru valodas un pilsonības likumu.

Uzskatu, ka Latvijā mēdijos pastāv reāla cenzūra. Piemēram, „Visu Latvijai” pagājušajā gadā pēc 18. novembra svinībām visām trīs televīzijām nosūtīja videomateriālu par lāpu gājienu, kas bija otrais kuplāk apmeklētais pasākums šajos svētkos. Kad no materiāla televīzijās neparādījās pat sekunde, viņi zvanīja un jautāja, kāpēc tā. Ironiskā kārtā visas trīs atbildēja pārsteidzoši saskanīgi – materiāls esot nozaudēts. Man ir arī pazīstama kāda pensionāre, kas sūta saviem draugiem vēstules aploksnēs, uz kurām attēlota kāda karikatūra par kādreizējo Padomju Savienību un galamērķi sasniedzot viena no trim nosūtītajām vēstulēm.

Valdošajās aprindās neviens nerunā par to, ka Krievijai pietiktu pakustināt mazo pirkstiņu un visas Kremļa sponsorētās avīželes varētu veicināt pilsoņu karu Latvijā. Man nav šaubu, ka katrs urla, kas jau ikdienā staigā ar beisbola nūju pie sāniem, būtu gatavs ķerties arī pie īstiem ieročiem. Šo krievvalodīgo „miermīlīgo” iedabu mēs redzējām Igaunijā.

Neizjūtu cieņu pret V.V. Freibergu

Man ir kauns par to, ka nesen intervijā avīzei „Latvijas Avīze” izteicu cieņu mūsu bijušajai prezidentei. Patiesībā man nav par ko viņu cienīt. Pēdējā laikā esmu iepazinusies ar dažādiem materiāliem, tai skaitā – filoloģijas doktora Māra Ruka grāmatu «Īsvēsture. Patiesā Vaira Vīķe-Freiberga», uzzināju par mūsu bijušās prezidentes draudzību ar Vili Samsonu, pēc kura pavēles Vasīlijs Konanovs sadedzināja 9 cilvēkus, tai skaitā grūtnieci. Dīvaina man šķiet arī viņas vizīte Maskavā 9. maijā, bet valodas un pilsonības likums, ko viņa atmeta atpakaļ Saeimai, ir tik vājš, pateicoties viņai – darba devējs ir tiesīgs izlemt, kādā līmenī viņa darbiniekam ir jāzina valsts valoda, tātad arī teorētiski pārdevēja var nezināt valsts valodu. Jā, Īrijas latvieši arī devās uz Īriju, nezinot valodu, tomēr nestrādā apkalpojošās sfērās.


Fotogrāfijas no Daces personīgā arhīva