Kas un kā kļūs par ES prezidentu?
|
Paredzams, ka šodien (19.novembrī) Briselē beidzot pieņems lēmumu, ar kuru amatā tiks apstiprināts pirmais Eiropas Savienības (ES) prezidents, tādējādi pieliekot punktu spekulācijām vairāku mēnešu garumā par to, kas un kā varētu ieņemt šo jaunizveidoto, bet nozīmīgo amatu.
Šī ir jauna situācija ES pastāvēšanas vēsturē, tādēļ zināms apjukums, neskaidrība it kā būtu normāla un saprotama parādība, taču ir vairāki būtiski jautājumi, kuriem prezidenta ievēlēšanas (?) epopejas sakarā vēlos pieskarties.
Pirmkārt, kā zināms, uz amatu kandidē arī “mūsu cilvēks” – bijusī Latvijas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Viņa publiskajā telpā izpelnījusies vietējā reģionā “dzelzs lēdijas” titulu, kā arī iestājusies par to, lai ES prezidents netiktu izvēlēts nedemokrātiski, aiz slēgtām durvīm, līdzīgi kā tas notika PSRS režīma laikā.
Un tiešām, cik gan demokrātiska ir ES prezidenta izvirzīšana un ievēlēšana? Vai ir publiski kritēriji šim amatam? Vai kandidāti ir aicināti nākt klajā ar savu vīziju par ES attīstību? Vēl vairāk, no BBC piedāvātajiem materiāliem noprotams, ka pat Briselē tā īsti nav skaidrs, kā tiks organizēta balsošana (ja netiks panākts kopsaucējs) un kāda balsu skaitīšanas formula tiks pielietota.
Turklāt, zīmīgi, ka visai maza teikšana prezidenta izvēlē ir ES iedzīvotājiem. Nav runa par to, ka obligāti vienmēr un visur nepieciešams tautas balsojums, taču nekas neliedz organizēt publiskas debates ar kandidātiem, veikt aptaujas, lai kaut aptuveni noskaidrotu katras dalībvalsts iedzīvotāju viedokli.
Starp ticamākajiem kandidātiem, kas galu galā varētu ieņemt amatu, tiek minēts Beļģijas premjerministrs Herman Van Rompuy (ārpus savas valsts diezgan maz pazīstams, taču esot pietiekami “pelēks”, lai mierīgi un bez trokšņa varētu pildīt prezidenta pienākumus), Lielbritānijas bijušais valdības vadītājs Tonijs Blērs (viņa izredzes pēdējo nedēļu laikā gan sarukušas, kā arī pret viņu šajā amatā iebilstot Vācijas kanclere A. Merkele) un Luksemburgas premjerministrs Jean-Claude Juncker, kas ir ilgākais valdības vadītājs ES vēsturē.
ES vienmēr deklarējusi, ka augsti godā tur demokrātijas un vienlīdzības vērtības. Pēdējā laikā šķiet, ka tās vairāk ir vērtības “uz papīra”, kas ne pārāk veiksmīgi tiek praktiski realizētas reālajā dzīvē.
Šī ir jauna situācija ES pastāvēšanas vēsturē, tādēļ zināms apjukums, neskaidrība it kā būtu normāla un saprotama parādība, taču ir vairāki būtiski jautājumi, kuriem prezidenta ievēlēšanas (?) epopejas sakarā vēlos pieskarties.
Pirmkārt, kā zināms, uz amatu kandidē arī “mūsu cilvēks” – bijusī Latvijas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Viņa publiskajā telpā izpelnījusies vietējā reģionā “dzelzs lēdijas” titulu, kā arī iestājusies par to, lai ES prezidents netiktu izvēlēts nedemokrātiski, aiz slēgtām durvīm, līdzīgi kā tas notika PSRS režīma laikā.
Un tiešām, cik gan demokrātiska ir ES prezidenta izvirzīšana un ievēlēšana? Vai ir publiski kritēriji šim amatam? Vai kandidāti ir aicināti nākt klajā ar savu vīziju par ES attīstību? Vēl vairāk, no BBC piedāvātajiem materiāliem noprotams, ka pat Briselē tā īsti nav skaidrs, kā tiks organizēta balsošana (ja netiks panākts kopsaucējs) un kāda balsu skaitīšanas formula tiks pielietota.
Turklāt, zīmīgi, ka visai maza teikšana prezidenta izvēlē ir ES iedzīvotājiem. Nav runa par to, ka obligāti vienmēr un visur nepieciešams tautas balsojums, taču nekas neliedz organizēt publiskas debates ar kandidātiem, veikt aptaujas, lai kaut aptuveni noskaidrotu katras dalībvalsts iedzīvotāju viedokli.
Starp ticamākajiem kandidātiem, kas galu galā varētu ieņemt amatu, tiek minēts Beļģijas premjerministrs Herman Van Rompuy (ārpus savas valsts diezgan maz pazīstams, taču esot pietiekami “pelēks”, lai mierīgi un bez trokšņa varētu pildīt prezidenta pienākumus), Lielbritānijas bijušais valdības vadītājs Tonijs Blērs (viņa izredzes pēdējo nedēļu laikā gan sarukušas, kā arī pret viņu šajā amatā iebilstot Vācijas kanclere A. Merkele) un Luksemburgas premjerministrs Jean-Claude Juncker, kas ir ilgākais valdības vadītājs ES vēsturē.
ES vienmēr deklarējusi, ka augsti godā tur demokrātijas un vienlīdzības vērtības. Pēdējā laikā šķiet, ka tās vairāk ir vērtības “uz papīra”, kas ne pārāk veiksmīgi tiek praktiski realizētas reālajā dzīvē.
Pievienot komentāru
Komentē kā lietotājs
atbildēt