Kas augstu kāpj, tas zemu krīt!

Sākšu ar to, ka uzskatu sevi par Latvijas patriotu. Tādā nozīmē, ka Latvija man ir svarīga. Varbūt, ka tas ir tikai jaunības maksimālisms, bet es ticu, ka kādreiz Latvija kļūs tiesiska un labklājīga valsts! Tomēr domāju, ka ne jau labklājība ir pirmajā vietā, bet gan tiesiskums ir pats svarīgākais, jo kāda jēga no labklājības, ja tā ir iegūta negodīgā veidā. Un tas ir lieliski novērojams mūsdienu Latvijā. Un tikai, tagad, kad ir krīze, tas viss kļuvis acīmredzams: kā daudzi cilvēki, kuri ņēmuši ntos kredītus, tagad spiesti dzīvot tādu dzīvi, kādu tie ir pelnījuši. Protams, ne jau visi, bet gan pietiekošs daudzums cilvēku caur pazīšanos dabūja sev siltus krēslus daudzās valsts un privātajās iestādēs. Minēšu piemēru. Mācos vidusskolā. Manā klasē mācās viena meitene, kura ir ļoti jauka, bet tomēr... pirms neilga laika viņa strādāja Izglītības Ministrijā. Nezinu īsti, ko viņa tur darīja, bet algu saņēma ļoti augstu. Cilvēks, kurš pat nav pabeidzis vidusskolu, kaut kādā veidā ieguvis tādu darbu... Tagad sakarā ar štatu samazināšanu, viņa strādā par parastu pārdevēju. Nepatīk man runāt aiz muguras tik jaukam cilvēkam, bet tā būtu lielāka liekulība, ja es sev iestāstītu, ka tā ir pareizi. Man sev bieži nākas uzdot jautājumu, kāpēc Latvijā ļoti daudzi cilvēki ir nelaimīgi un negodīgi? Kas vainīgs: vēsture, krievi, latvietis pats - viņa zemais pašvērtējums, mūsu valdība, vai varbūt viss kopā? Bet, lai nu kā censtos atrast vienu, pašu galveno iemeslu, viemēr apstājos pašā sākumā - pie tautas. Mēs esam latviešu tauta. Daudz cietusi, un tomēr, neskatoties ne uz ko, turpinām pastāvēt. Ar mums ir ļoti interesanti. Dažkārt liekas, ka mūsu tautai aiz muguras stāv sargeņģelis. Vienmēr, kad kārtējo reizi esam nepatikšanās līdz ausīm, kāda nejauša sakritība, mūs izglābj no situācijas. Ja paskatāmies 90 gadus atpakaļ, mēs savu valsti proklamējām teātrī... Un vēl ilgi, pēc tam, mūsu valsti par tādu teātri vien uzskatīja. Iesākumā mums taču nekā nebija! Ne armija, ne valdības ēka, pat ne vienoti formastērpi vai pazīšanās zīmes. To mazo cilvēku pulciņu, kas faktiski dibināja mūsu valsti, neviens sākumā neņēma nopietni. Cilvēki - pliki un nabagi, vienīgais, kas viņiem pieder - vienots mērķis, tiesa neskaidrs, bet tomēr mērķis. Starp tiem, kas dibināja Latviju, bija gan komunisti, gan vācu atbalstītāji, gan radikālākie, kuri nevēlējās vis autonomiju, bet gan neatkarīgu republiku. Vārdu sakot, pietiekoši raiba publika. Bet viss tā sagadijās, ka piepildījās šķietami visneiespējamākais, mēs, pat īsti neapzinādamies, izveidojām neatkarīgu valsti, lai gan izredzes noturēties bija 1:1000, ja pat ne neiespējami. No vienas puses vācieši, no otras puses - krievi, pa vidu - parasts zemnieks - latvietis. Mazais darba rūķītis, starp diviem milžiem. Visas lietas dzimst no idejas! Dažkārt, pat visneticamākās vēlmes, kuras turam dziļi sirdī, un nevienam negribam stāstīt, piepildās! Un pats interesantākais, ka tādās reizēs satiekas īstie cilvēki, īstajā laikā un vietā. Savstarpēji nepazīstami, bet ar kopēju mērķi. Cilvēki, kuri seko kādai konkrētais ideoloģijai. Tādā veidā mūsu latvieši gan dibināja Latvijas valsti, gan atjaunoja to pēc PSRS sabrukuma. Ikdienā latvieši neizceļas ar vienotību, bet īstas krīzes situācijās, latvieši kaut kādā veidā paši sajūt šo savu tautiešu gara radniecību, un spēj kļūt tik apbrīnojami vienoti, ka neviens ienaidnieks neuzdrošinās latviešiem kārtējo reizi nodarīt pāri! Tā baltieši cēla barikādes, saķēdējās ar rokām, veidojot nepārraujamu cilvēku ķēdi, tā mūsu latvieši ar dakšām ( jā, arī ar dakšām!) cīnijās pret krievu lielgabaliem, tā mūsu latvieši pat PSRS laikos atrada iespējas, kā ar dziesmu tekstiem slepeni nodot savai tautai vēstījumu! Bet kur tad ir problēma? Kāpēc mēs esam tur kur mēs esam? Varbūt atbilde ir tur, kur mēs to vismazāk gaidam? Varbūt tā ir mūsos pašos. Tikai nez kapēc, mēs to taisnību, meklējam citos! Kā būtu, ja katrs - no sētnieka līdz tiesnesim un ministram savu darbu darītu ar atdevi? Nevis formālu atdevi bet tā no sirds! Celtos no rīta, samiegojušies, bet tomēr ar prieku, ar sajūtu, ka mēs viens otram esam vajadzīgi! Galugalā, mēs taču dzīvojam KOPĒJAM mērķim - pacelt savu tautu saulītē, ar savu smago darbu, nevis ar ārvalstu investīcijām! Kāpēc mēs to nedarām? Kāpēc mūsu domas ir labas, bet darbi nereti ir pretēji! Varbūt mēs vienkārši neredzam jēgu censties mūsu valsts labā? Nav pietiekoši izdevīgs stimuls? Bet tur jau tā lieta! Stimuls ir! Motivācija ir dzīvot labāk un taisnīgāk! Viens likums visiem, viena taisnība visiem! Lai augstākajos amatos būtu cilvēki, kas VISSMAGĀK strādājuši nevis otrādi: Maximas krāvējs ir darba beigās nogurušāks par deputātu! Man liekas mūsu tautai no jauna jāiemācās cienīt darbu, kā mūsu senči to darīja! Kā latvieši saka: darbs dara darītāju! Un tas nozīmē, ka valdībā katram ministram ir iedota pārāk maza atbildība! Kāpēc tas tā ir? Ja tā padomā, tad tie deputāti taču arī nākuši no mūsu vidus! Viņi ir tādi paši cilvēki, kā mēs! Viņi čurā, kakā, guļ, ēd, priecājas un bēdājas... Problēma, manuprāt, nav likumdošanā, bet gan tajā aspektā, KA LIKUMI NETIEK IEVĒROTI, tie tiek nemitīgi apieti, raugoties pēc īslaicīga pašlabuma! Nemaz jau tik tālu no mums stāvoši tie ministri nemaz nav! Kā tad viņi, iesākumā parasti cilvēki, tur nokļuva? Pirmais cilvēks, tādā veidā, ka sākumā tiešām ticējis taisnībai, bet nokļuvis Saeimā, ar laiku, nez kapēc to taisnību pazaudējis... Otrs, tādā veidā, ka kāds deputāts bija labs draugs tam ticību sev zaudējušam cilvēkam... Trešais pats sameklēja sev kādu labu draugu, kuram "pielaizīties". Un ceturtais viens pats, kāpdams pāri līķiem un novākdams konkurentus, iekļuva šajā "saldumu veikaliņā". Un tā varam aizskaitīt līdz visiem simts mūsu deputātiem... Vai tiešām Saeima ir nolādēta? Visi, kas tur nokļūst, ārā vairs netiek? Tas ir, pazaudējuši savu cilvēcību! Tā kā pienagloti pie saviem pašpietiekamības varas krēsliem! Tā jau saka, ka vara cilvēkam, ir pat svarīgāka par naudu! Lai nu tā būtu, bet vara prasa no cilvēka atbildību, ko viņš, mākoņos sēdēdams, visbiežāk aizmirst! Aizmirst, ka zem mākoņiem atrodas īstā pasaule! Bet viņš jau to savā augstprātībā neredz, vai nu negrib redzēt. Un tad viņš aizmirst no kurienes nācis - iesper zibens... un viņš nokrīt atpakaļ pie Zemes... Un to es nedomāju tikai par ministriem, diemžēl, to es domāju arī par mūsu tautu. Augstu mēs gribējām uzkāpt, bet par mazajām kājiņām piemirsām...