Kanibālisms viduslaiku Eiropā - izplatīta parādība

Lūk ko rakstīja, piemēram, XVII gadsimta vācu farmakologs Johans Šrēders: "Cilvēka gaļu vajag sagriezt sīkos gabaliņos, pievienot nedaudz mirres un alojas, dažas dienas izturēt vīna spirtā, bet pēc tam izkaltēt sausā telpā". XVII gadsimta sākumā mediķi izmantoja ar nāvi sodītu noziedznieku, kā arī ubagu un spitālīgo līķus. Viens no līķu izmantošanas ārstnieciskos mērķos kaismīgiem piekritējiem bija slavenais Paracelzs, vēstī izdevums “Der Spiegel".

Līķu "sastāvdaļas un asinis bija pirmās nepieciešamības priekšmeti, kuri bija atrodami katrā aptiekā," - žurnālam apgalvo britu medicīnas vēsturnieks Ričards Sags no Daremas universitātes. "Paši cītīgākie kanibāli bija nevis Jaunās pasaules iedzīvotāji, bet gan eiropieši," - uzsver zinātnieks.

Vēl senajā Romā, norāda publikācijas autori, gladiatoru asinis tika uzskatītas par zālēm no epilepsijas. Renesanses laikmetā popularitāti ieguva pulveris no Ēģiptes mūmijām, kuru uzskatīja par dzīvībass "eliksīru". Cilvēku galvaskausi tika izmantoti asiņošanas apturēšanai, tauki - lai ārstētu reimatismu un artrītu. Bez tam – ja cilvēks nomira nedabiskā nāvē, tika uzskatīts, ka viņa miesu nogaršošana ļauj iegūt nelaiķa dzīves pārpalikušus gadus. Kad 1492. gadā Pāvests Inokentijs VIII atradās uz nāves sliekšņa, viņa ārsti “iztecināja” triju zēnu asinis un deva tās viņam izdzert. Nomira kā zēni, tā pāvests. Vai tas bija kanibālisms? Uz šādu jautājumu Sags atbild apstiprinoši.

Tomēr XVIII gadsimta beigās tamlīdzīga prakse tika izbeigta. Kopā ar to pazuda arī interese par tādām receptēm kā tā, kuru sastādīja 1754. gadā mirušais britu sludinātājs Džons Keofs, kurš mirušais 1754. gadā. Pret reiboņiem viņš rekomendēja sagrūstu cilvēka sirdi - "pa šķipsnai no rīta tukšā dūšā".