Ja tantei būtu riteņi..

Sveiks mans jaukais draugs. Gribēju padalīties pārdomās par trauslo, es pat teiktu, ēterisko parādību cilvēku starpā - par kultūru. Šoreiz mani maz interesē mūsdienu civilizācijas sasniegumi masu ideotizācijā, vairāk kā skaidrs, ka savas meitas dzimšanasdienas svinībās uzaicināšu kādu klaunu, lielveikalā pirktu rosolu pasniegšu plastmasas šķivjos, tāpat padzerties kolu no plastmasas trauciņiem došu. Pavērojot procesus sabiedrībā, skaidri redzams cik viegli ir manipulēt ar sabiedrības viedokli, līdzar to ietekmējot kultūras vērtības, reizēm sagriežot visu kājām gaisā.

Ja cilvēki savas attīstības sākumā būtu nonākuši pie domas, ka ēst publiski nav ētiski, toties nokārtoties ir.
Šodien mums būtu skolas lielā dirstuve, kur garajā starpbrīdī skolēni varētu sanākt un kopistiski padirst, būtu prestižas dirstuves kur biznesmeņi ar nolaistām biksēm pārspriestu biznesa plānu un, iespējams, pēc branga dirsiena salīdzinātu savas fekālijas, tāpat varētu ar draugiem vakarā aiziet uz kādu lētu iestādi pasēdēt pačurāt un pārspriest politiķu diršanas paradumus.
ēst noteikti vajadzētu tam speciāli ierīkotās mazās no sabiedrības acīm izolētās telpās ar sliktu ventilāciju. ja kāds tiktu pieķerts pilsētas parkā krūmos ēdot, viņam tiktu sastādīts administratīvais protokols par sabiedriskās kārtības noteikumu pārkāpšanu, ejot pa ielu, ja kādam gadītos uzkāpt kādai pusapēstai svistmaizei, tas būtu iemesls jautrībai pusdienas garumā. toties izcilākos sūdu eksemplārus iekonservētu par liecuību nākošajām pāudzēm.
vo vellos kā mēs būtu iemācijušies dirst šito n-to civilizācijas attīstības gadu laikā un kāda dzimenīte manai meitai...