Izvarotāja alkas pēc piedošanas

Dumisani Rebombo kopā ar saviem draugiem pusaudžu gados kādā no Dienvidāfrikas ciematiem izvaroja jaunu meiteni, bet pēc vairākiem gadiem atgriezās un meiteni uzmeklēja, lai atvainotos un izlūgtos piedošanu.

Tagad Rebombo kungam ir 49 un viņš ir viens no tūkstošiem vīriešu Dienvidāfrikā, kurš pats ir atzinies, ka ir vizvarojis nevainīgu meiteni. Šī brīža statistika pierāda, ka šādu noziegumu veic katrs ceturtais vīrietis Dienvidāfrikā. Rebombo atzīšanās ir piesaistījusi preses uzmanību un to viņš izmanto, lai labotu savas kļūdas, mainītu citu dzīves un censtos izskaidrot iemeslus, kāpēc tik daudzi vīrieši pastrādā šādu noziegumu.

15 gadu vecumā Dumisani piedalījās grupveida izvarošanā, jo bija nedrošs, citu puišu apcelts pusaudzis, bez meitenes, kurš tā īsti nekur neiederējās. Izvarošana kopā ar citiem puišiem bija kā "iesvētības", lai tiktu uzņemts bariņā. Kāds viņa draugs un brālēns viņu izaicināja izvarot meiteni kopā ar viņiem, lai pierādīt, ka viņš ir gana vīrišķīgs. Turklāt tas tika darīts, lai meiteni "vestu uz pareizā ceļa", jo viņa nevēlējās tikties ne ar vienu puisi no ciema. Un liekas, ka viņai ir bijis pamatots iemesls to darīt.

Tā kā puisis trīcēja un drebēja aiz domas vien par to, ko grasās darīt, pārējie viņu iedrošināja iedzert alu un uzpīpēt zālīti, lai viņš kļūtu drosmīgāks. Pēc tam abi divi (viņš un viņs draugs) turpināja meitenes izvarošanu.

Vainīgs un nobijies

"Pēc tam es biju šausmās pārbijies" - tā stāsta Dumisani. "Es jutos vainīgs, bet arī nobijies. Nobijies, ka mana māte, kas tanī laikā ieņēma svarīgu amatu mūsu ciemā, varētu par to uzzināt.

Nākamajā dienā, kad mēs devāmies uz futbola treniņu, visi jau zināja par vakardienas notikumiem. Viņiem bija izstāstīts. Ko es nebiju gaidījis, bija viņu reakcija - viņi aplaudēja man, dziedāja un apsveica mani it kā es būtu izdarījis kaut ko svarīgu un labu. Vēlāk arī apcelšana beidzās un es beidzot varēju piebiedroties pārējiem puišiem ikdienas izklaidēs. Es joprojām jūtos vainīgs, vismaz daļēji, jo īpaši, kad es ciemā redzēju šo meiteni. Bieži vien es centos no viņas izvairīties.

Tomēr lēni, ar laiku, es par to domāju arvien mazāk un mazāk. Es pametu savu ciematu Limpopo provincē un devos dzīvot uz pilsētu. Pievienojos kādai reliģiozai grupai, kurā es daudz iemācījos par mīlestību un cieņu pret apkārtējiem.

Dīvaini, bet es nekad sevišķi daudz nedomāju par šo atgadījumu - es vienkārši turpināju dzīvot savu dzīvi. Pēc laika es sāku darboties NVO (nevalstiskā organizācijā), kur mans darbs saistijās pārsvarā ar mātēm, kas palikušas bez darba. Katru pirmdienas rītu sievietes ziņoja par izvarošanas vai vardarbības gadījumiem to visdažādākajās formās.

Šajās reizēs es nevarēju darīt citādāk, kā vien aplūkot katras sievietes situāciju un atcerēties savējo. Katru reizi, kad es dzirdēju par kāda vīrieša nekrietno rīcību, es biju spiests atmiņās atgriezties pie meitenes, kuru izvaroju es. Pēc tā visa, es lūdzu savus darba devējus mūs apmācīt metodoloģijā, kas būtu tendēta uz zēniem un vīriešiem. Šāda apmācība notika jau pavisam drīz un es izjutu zināma vieda izaicinājumu stādīt sevi par piemēru pārējiem vīriešiem, kurus es apmācīju. Es izlēmu lūgt piedošanu."


Piedošanas meklējumos
" Es pieņēmu lēmumu atgriezties ciematā un uzmeklēt sievieti, kuru es izvaroju. Bija pagājuši jau vairāk kā 30 gadi, bet mani tas neatturēja, jo es apzinājos, ka šī sieviete ir pelnījusi taisnīgumu. Un, protams, es vēlējos izlūgties viņas piedošanu, jo tagad lieliski izprotu sekas un rezultātus, kādos ir jāpiedzīvo cilvēkam, kurš ir ticis izvarots.

Ar šo domu es devos pie sava mācītāja un viņa atbilde bija: "Tagad tu esi glābts. Reiz tu biji pagrimis, bet tagad tu zini patiesību un tādēļ ar tevi viss būs kārtībā." Viņš man arī vaicāja, vai es būtu gatavs doties cietumā, jo pastāvēja iespēja, ka sieviete dotos pie varasiestādēm un ziņotu par mani. Mana atbilde bija: "Ja es dotos uz cietumu, tad šī sieviete būtu ieguvusi savu taisnīgumu."

Tā es uzsāku ceļu atpakaļ. Es gribēju, lai viņa zin, cik slikti es jutos par to, ko es viņai nodarīju, ka esmu mainījies un tagad strādāju ar citiem vīriešiem, lai novērstu līdzīgus izvarošanas gadījumus.

Mani ieraudzījusi, sieviete pasmaidīja greizu smaidu. Tā kā mēs atradāmies sabiedriskajā slimnīcā, tad sieviete nodomāja, ka esmu ārsts vai Veselības Ministrijas pārstāvis. Es viņai izstāstīju visu savu stāstu. Viņa uz mani paskatījās un pēc kāda brītiņa atklāja, ka kopš tās reizes, kad es, mans brālēns un mans draugs viņu izvarojām, viņa ir izvarota vēl divas reizes. Sieviete sāka raudāt un atklāja, cik bieži viņa saraujās, kad viņas vīrs gultā viņai pieskaras, jo pēc šiem atgadījumiem, viņa ir bijusi emocionāli sagrauta un nav varējusi atgriezties pie iepriekšējās dzīves. Vēl jo ļaunāk - viņa nav varējusi atzīties arī savam vīram par to, kas noticis tik daudzus gadus atpakaļ.

Visbeidzot viņa man pateica, ka ir man piedevusi un ir noticējusi tam, ka es gribu tikai labu, atzīstoties un lūdzot piedošanu. To telpu es pametu ar jaunu slogu uz pleciem - kā mainīt situāciju manā apvidū un manā valstī, kas saistīta ar izvarošanu.

Mačo izpausmes

Ja jūs vaicātu man: "Kas motivē tik daudzus vīriešus Dienvidāfrikā stāties nevienlīdzīgās seksuālajās attiecībās?" Tad es atbildētu, ka tās ir mačo vīrieša tipa izpausmes, kas tiek spēcināts ar patriarhāta procesiem un tendencēm.

Man šķiet, ka mēs nepareizā veidā audzinam savus zēnus, tomēr vēlāk mēs vēlamies viņus redzēt kā citus cilvēkus - tādus, kas rūpējas un mīl. Mans padoms jauniešiem, kas jūtas apspiesti un zem pastāvīgas citu ietekmes, kas mudina izvarot, ir - atrodiet un esiet ielenkts labu draugu sabiedrībā. Iemācieties runāt ar kādu, par to, kas ar jums notiek.Manuprāt, šādā viedā var zēniem iemācīt citus veidus kā risināt konfliktus. Un vēl labāk - iemāca izaugt, cienot meitenes un sievietes.


Avots: BBC News
http://news.bbc.co.uk/2/hi/africa/8115219.stm